Pēc kāda laiciņa Rankstrails atgriezās Lielās padomes apspriežu telpā:
— Mums ir kareivji, ar kuriem doties uzbrukumā, mana kundze, — viņš priecīgs pavēstīja.
— Tiešām? Kur tad jūs viņus ņēmāt? — neticīgi jautāja ķēniņiene.
— Pils pagalmā.
— Vai tad līdz šim pagalmā nemitinājās bēgļi?
— Tie arī ir tie kareivji: ikviens bēglis, kas spēj noturēt rokās ieročus. Agrāk viņi bija dzimtzemnieki, bet tagad — brīvi cilvēki un zemes īpašnieki. Tagad tā zeme, kuru sagrābuši orki, ir viņu īpašums, un viņi grib to atgūt. Orki rij viņu kāpostus un izcērt malkai viņu ābeles. Viņi grib iet cīnīties un ies. Ja šonakt viņus cīņā nevadīsim mēs, rīt viņi ies paši.
Ķēniņiene Ragana ilgi apdomāja atbildi.
— Mēs vadīsim viņus cīņā rīt no rīta, — viņa beidzot teica. — Varbūt viss vēl nav zaudēts. Ja strēlnieki mūs piesegs, varbūt arī bez spēcīgas kavalērijas mēs spēsim aizcīnīties pietiekami tālu. Galvenais — tikt līdz orku pārtikas noliktavām. Viņu jaunais tilts noteikti ir upes līkumā aiz niedrājiem — tā ir vienīgā vieta, ko no pilsētas nevar saskatīt. Mums vēl ir dažas pudeles degošā šķidruma. Mums jāmēģina atkal atbrīvot ziemeļu krasts. Orki uz kādu laiku zaudēs cīņas sparu, bet mums būs, ko ēst. Un būsim ieguvuši vēl dažas dienas. Mums tikai vēl kādu brīdi jāpretojas. Agrāk vai vēlāk ieradīsies papildspēki. Kāds noteikti ieradīsies, lai cīnītos kopā ar mums. Arī tie bruņinieki, kurus jūs atbrīvojāt, taču bija atgriezušies, lai pievienotos mums. Un viņiem sekos vēl citi.
Sajūsmu atvēsināja senešals.
— Kā tad jūs domājat apbruņot tos savus, kā jūs viņus nosaucāt, kareivjus? Pilsētas arsenāls ir tukšs. Sūtīsiet viņus pret orkiem ar sirpjiem un nažiem rokās?
Ķēniņiene Ragana un Kapteinis saskatījās un abi vienā balsī iesaucās:
— Kēninu zobeni!
j y
— Ķēniņu zobeni? — sašutis pārvaicāja senešals. —Jūs saviem skrandaiņiem gribat dot mūsu ķēniņu zobenus?
Ķēniņiene Ragana pat nesadusmojās. Viņa rāmi atbildēja, ka senajiem ķēniņiem tiks izrādīts gods, jo viņu dārgie zobeni beidzot kalpos kādam cēlākam mērķim, ne tikai balstīs to cimdotās akmens rokas. Viņas balss skanēja gandrīz vai laipni, kad viņa senešalam skaidroja, ka šie senie ķēniņi noteikti priecātos, uzzinājuši, ka viņu zobenus tagad lietos tauta, lai izglābtu savus bērnus un arī savas vistas, jo galu galā gan dižcilši, gan karaspēks ir aizlaidušies un savas treknās pēcpuses nogādājuši kādā drošākā vietā. Un pavisam maigi ķēniņiene piebilda, ka nākamajā reizē, kad senešals viņas klātbūtnē izrunās vārdu skrandaiņi, viņa galva brītiņu vēlāk jau būs uzsprausta pīķī visaugstākā torņa galā, kur lieliski aizstās karmīnsarkanos standartus, kas tika sadedzināti pirmās kaujas laikā. Turklāt senešala galvu tur uzspraudīšot ķēniņiene pati, tā atrisinot sarežģījumus, ko rada bendes trūkums šai pilsētā.
Lai atbrīvotu senos zobenus no statuju rokām, bija vajadzīgs kalts un āmurs. Darbs vedās lēni. Daudzi zemnieki nāca palīgā, taču tas nebija viņu amats, turklāt trūka piemērotu darbarīku. No akmens tvēriena bija atbrīvots mazāk par pusduci zobenu, kad namzinis pavēstīja, ka ieradusies delegācija.
Rankstrails, ķēniņiene Ragana un senešals bija apbiruši marmora putekļiem balti gluži kā apsnigušas egles un nu mēģināja nopurināt drānas, lai atgūtu puslīdz pieklājīgu izskatu.
Delegāciju veidoja divi desmiti vīru — visi cienījama vecuma, daudzi sirmiem matiem un grumbotu seju. Tiem mugurā bija daudzkārt mazgātas, krāsu zaudējušas un apdilušas tunikas, taču apspurušajos piedurkņu galos vēl bija samanāmi zelta izšuvumi, kas liecināja, ka šīs drānas joprojām uzskatāmas par īpaši svinīgu ietērpu. Vairāki vīri līdzi bija atstiepuši dažādu izmēru maisus.
— Kungi! — palokot galvu, viņus sveicināja ķēniņiene Ragana.
Droši vien nostāsti, ko par ķēniņienes viegli aizkaitināmo raksturu
stāstīja pilsētā, nebija nekādi mierinošie, jo vīri izskatījās visai bikli. Beidzot uz priekšu panācās vecākais — maza auguma vīrs lielām, gaišzilām acīm un mazu, sirmu, retu bārdeli, ģērbies tumšā tunikā.
— Mana kundze, mēs esam šīs pilsētas amatnieku cunftu vadītāji. Mēs atnācām, lai lūgtu… mēs… dzirdējām… runā, ka…
—Visi pilsētnieki paši kļūst par savas dzīves noteicējiem, — apstiprināja ķēniņiene. — Jūsu darbnīcas un veikali, tāpat kā mājas, kurās dzīvojat, kopš šodienas pieder jums pašiem.
Vecais vīrs pasmaidīja un pamāja.
— Mana kundze, mēs ieradāmies cīnīties. Šoreiz jūs pa pilsētas vārtiem neiziesiet viena. Mēs esam jūsu tauta un iesim cīnīties kopā ar jums. Mēs cīnīsimies par savu dzīvi, par savu zemi, par saviem bērniem un savām darbnīcām, un, ja būs vajadzīgs, mēs esam gatavi mirt. Mēs atnesām arī ieročus.
— Ieročus? Jums ir ieroči?
— Protams, mana kundze, — pasmaidīja vecais.
Kāds no vīriem, kam mugurā bija tumši sārta tunika, atsēja maisu un izbēra tā saturu uz grīdas: džinkstēdami izbira visdažādāko paveidu cirvji un dūči.
— Miesnieku cunfte, — paskaidroja vecais vīrs.
Cits pēc cita ari pārējie iztukšoja savus maisus.
