Viegli sadusmojamā ķēniņiene šoreiz senešalam pat neko neatcirta, un tas nozīmēja, ka viņas spēki ir izsīkuši.
Kapteinis ilgi klusēja, tad atvadījās no pārējiem. Jau grasīdamies iziet no zāles, viņš vēlreiz pavērsās pret ķēniņieni.
— Es uzdrošinājos jūsu meitai uzdāvināt mazu vilcēnu, — viņš nedroši teica. — Tas varētu būt noderīgs sargs, ja viņai kāds uzbruktu…
— Jūs darījāt labi, — viņu negaidīti labvēlīgi pārtrauca ķēniņiene.
— Šaubos, vai mazs vilcēns ko iespētu pret orkiem, taču cīņā ar vientulību tāds varētu būt labs sabiedrotais. Mēs viņu varētu saukt par Draugu, — viņa domīgi piebilda, un viņas sejā pazibēja tāla smaida atblāzma, — tāpat kā suni, kas man bija bērnībā.
— īsteni piemērots vārds vilkam, — sarkastiski komentēja senešals.
— Visās gudrās grāmatās ir teikts, ka meitenītēm no īpaši smalkām ģimenēm ērgļi un vilki ir vispiemērotākie rotaļu biedri… Kādreiz, tais laikos, kas nu jau pagājuši, — viņš, skumji nopūzdamies, piebilda, — mums nevajadzēja kaunēties par to, kā mūsu valdnieki tur karoti.
Valdniece dziļi ieelpoja, un viņas sejā parādījās kas līdzīgs smaidam, — abas šīs zīmes nepārprotami liecināja, ka briest kārtējā dusmu vētra.
— Sakiet, kāpēc jūs esat tik pārliecināts, ka jau šovakar pirms mēness lēkta jūsu galva netiks uzdurta uz kāda no aizsargmūru pīķiem? — viņa ledaini pieklājīgā balsī apvaicājās.
Taču nelikās, ka senešalu šie vārdi būtu nobiedējuši. Viņš brītiņu apdomājās, braucīdams savu aso zodu un smailo bārdiņu.
— Mana pārliecība pamatojas uz trim apsvērumiem, kundze, kuri visi trīs ir tik nopietni un svarīgi, ka pat pa vienam spētu balstīt manu drošību, taču visi trīs kopā kļūst par nepārvaramu spēku. Pirmkārt, Valdītājs un Tiesnesis aizveda sev līdzi visus piecpadsmit šīs pilsētas bendes, bez kuru pakalpojumiem viņam acīmredzot ir grūti gan dzīvot, gan valdīt, un tādējādi neviena bendes pilsētā šobrīd nav. Jums pašai būtu jāuzņemas bendes pienākumi, bet tas ir ārkārtīgi smags darbs, un es atļaušos atgādināt, ka jums jūsu stāvoklī no tādas piepūles vajadzētu izvairīties. Otrkārt, pilsētnieki vēl vairāk zaudētu dūšu un možu garu, ja redzētu, ka mēs atvieglojam orkiem dzīvi un paši laikus cits citu apkaujam. Bet trešais un ne mazāk svarīgais apsvērums ir tas, ka es vienīgais sīki un smalki pārzinu šīs pilsētas pēdējo gadu notikumus, kā ari noliktavu, visu ēku un eju izvietojumu, un tāpēc mana sabiedrība jums ir pat ļoti nepieciešama.
— Paldies, — atcirta Rite. — Būtu labi, ja jūs man to atgādinātu biežāk, jo baidos, ka varu to aizmirst.
— Neraizējieties, mana kundze, un nepiepūlējiet atmiņu: es pats jums to atgādināšu, ja vēlaties, pat vairākas reizes dienā.
Tai pašā brīdī zālē pārskaities iebrāzās viens no bruņiniekiem, ko Rankstraila vīri šai dienā bija atbrīvojuši no orku gūsta un kas tikko bija uzņemti jaunizveidotajā Daligaras armijā. Bruņinieks, spēcīga auguma visnotaļ izskatīgs, gaišmatains puisis, kvēlodams dusmās, stājās ķēniņienes priekšā un pavēstīja, ka esot ķēniņa Baldosvina Ceturtā tiešs trešās pakāpes pēctecis un uzskatot par pazemojošu un nepieņemamu dienēt karaspēkā, kuru komandē nesalīdzināmi zemākas kārtas cilvēks.
— Kundze, — viņš turpināja, droši vien par labvēlības apliecinājumu noturējis vieglo smaidiņu, kas ķēniņienes sejā parādījās ikreiz, kad viņas pacietības mērs bija pilns, — es pieprasu dienesta pakāpi, kas būtu manas dzimtas cienīga. Es atsakos pakļauties algotņa pavēlēm. Es gribu, lai jūs man un manam zobenam nekavējoties atrodat piemērotāku vietu.
— Man tikko teica, ka pilsētā taisni esot brīva bendes vieta, — atteica valdniece. —Jūs varat izvēlēties: kļūstiet par bendi, samierinieties ar to, ka jums pašam tūlīt nocirtīs galvu, vai ari pildiet pavēles, ko dod Kapteinis Rankstrails, kurš, kā es sapratu, pirms dažām stundām izglāba jums dzīvību. Tikko būsiet pieņēmis lēmumu, pavēstiet to mums, un mēs nekavējoties attiecīgi rīkosimies. Taču pagaidām bušu pateicīga, ja jūs savu nenozīmīgo personu aizgādāsiet tālāk no manām acīm.
Devis savam jaunajam kareivim, ķēniņa Baldosvina Ceturtā trešās pakāpes pēctecim, rīkojumu stāties sardzē uz austrumu'nocietinājumiem nakts otrajā pusē, Kapteinis devās prom. Viņš šķērsoja vienu no pils iekšpagalmiem, seno Ieroču laukumu, kur tagad bija nometināts vairākums bēgļu — visi, kas bija paglābušies no dienvidu un austrumu līdzenumiem, no visām Cilvēku zemēm, kas pletās starp Šķelto kalnu un Daligani.
Vēl nesen te bija dzirdamas raudas un žēlabas.
Tagad neviens vairs neraudāja.
Asaras bija izsīkušas reizē ar pēdējiem kaltētajiem kastaņiem. Izmisums bija pārtapis blāvās, apātiskās skumjās, un laikā, kad pat elpošana prasīja pārmērīgas pūles, spēkus nedrīkstēja izšķiest raudām.
Te skanēja nebeidzamas, lēnas litānijas, kurās vīri un sievas pieminēja savus mirušos, tos, kurus orku sirotāji bija nogalinājuši jau Piemalē, un tos, kuri mira vēlāk no ceļa grūtībām, kad dzimtā puse jau bija pamesta.
