— Katlu meistaru un varkaļu cunfte: šai pilsētā vairs nav nevienas pannas un neviens vairs nevar cept kulteņus. Meistari savāca pannas, piepildīja ar kausētu svinu, piestiprināja tām izturīgākus un garākus rokturus, bet apaļo malu papildināja ar bārddziņu dotiem skalpeļiem, — un tagad tās ir ļoti bīstamas kara vāles. Galdnieku un namdam cunfte: galdus viņi pārtaisīja par vairogiem. Mūrniekmeistaru cunfte: viņi palīdzēs atsvabināt ķēniņu zobenus, mana kundze, un jau palīdzēja atbrīvot no eņģēm un citām nevajadzīgām detaļām durvis, kas arī jau pārtapušas par vairogiem. Viņi ir arī sagatavojuši nedzēstus kaļķus: ja kāds pārlieku tuvosies mūsu pilsētas mūriem, tam nāksies ar ilgošanos sapņot, kaut uz galvas labāk gāztos verdoša eļļa, kuras mums nav. Ādmiņu un dīriķu cunfte: mazāki naži un mazāki cirvīši. Galdniekmeistari viņiem palīdzēja pielikt tiem garus kātus, un nu tie ir pārtapuši par helebardēm. Un visbeidzot, mana kundze, krāsotāju cunfte, skroderu cunfte un visas pilsētas sievietes.
Pēdējo meistaru tunikas bija gaiši zilas, bet viņu maisi — īpaši lieli un viegli. Viņi tos atraisīja, un uz grīdas izbira dažāda lieluma auduma gabali. Tie visi bija balti, un pašā vidū tiem bija izšūti divi purpursarkani ziedi kopā savītiem kātiem — lilija un glicīnija.
— Tas ir mūsu karogs. Mēs nevaram cīnīties un mirt, ja nav nekā, kam piesaistīt skatienu. Tautai ir vajadzīgs karogs, un tagad mums tas ir. Karmīnsarkanie pilsētas standarti sadega, un mēs to nemaz nenožēlojam. Vecie karogi simbolizēja tos, kuri aizbēga, pametot-mūs, lai paši glābjam savus bērnus.
Par jauno pilsētas karogu kļūst jūsējais: sarkani ziedi uz balta fona. Tas baltais, asinīm notraipītais plīvurs, kas plandīja jums ap galvu, kad pirmajā naktī cīnījāties par pilsētu. Tās ir vīriešu un sieviešu asinis, kas izlietas cīņā par brīvību. Jūsu asiņu traipi uz baltā šķidrauta izskatījās kā lilija un glicīnija. Redzat? Mēs šķidrautu apmalojām ar zeltu un atnesām šurp, lai tas kļūtu par pilsētas oficiālo karogu. Pavisam mēs pašūdinājām trīssimt sešus karogus — pa vienam katram no aizsargmūru pīķiem. Ardvina laikos pīķu galos karājās lukturi, bet tagad tur plīvos karogi. Mēs savu Dzeloņcūku pārvērtīsim par karogu pilsētu. Visi zinās, ka mēs cīnāmies. Visiem jāzina, ka mēs cīnāmies. Un ka mēs mirsim kā brīvi cilvēki, cīnoties par savu zemi un savu godu.
Vecais vīrs zemu paklanījās. Ķēniņiene Ragana pasmaidīja.
— Pa kuru laiku jūs to visu paveicāt?
— Darījām pa druskai katru dienu. Pamazītēm, mana kundze. Sākām jau tai naktī, kad jūs izgājāt cīnīties par mums. Tonakt mēs pat negaidījām, līdz uzausīs gaisma.
— Vai es varētu uzzināt, kā jūs sauc, kungs? — laipni jautāja ķēniņiene.
Vecais vīrs nodrebēja, izdzirdis, ka ķēniņiene viņu uzrunā par kungu.
Viņš uzmeta valdniecei mulsu skatienu, tad pacēla galvu un iztaisnoja plecus.
— Ellabors, mana kundze.
— Labi, — teica ķēniņiene un pievērsās senešalam: — iegrāmatojiet dokumentos, ka pilsētas aizstāvja Ellabora kunga darbnīca un veikals pieder viņam pašam. Reģistrējiet arī visu pārējo — gan te stāvošo, gan pagalmā sanākušo — kungu īpašumus. Izdaliet katram pa zobenam. Kad tas būs paveikts, mums būs atlikušas vēl dažas stundas, lai sagatavotos kaujai. Lai galdniekmeistari pagatavo vairogus arī no Tiesneša Lielās padomes apspriežu galda. Tad arī no tā beidzot būs kāds labums. Kad pilsēta būs atbrīvota, mēs visus svarīgākos lēmumus pieņemsim tādā vietā, kur visi pilsētnieki var sapulcēties un izteikt savas domas, proti, Daligaras galvenajā laukumā, nevis ieslēgušies šaurā kambarī.
Visi piekrītoši pamāja un palocījās. Ķēniņiene atvadījās no amatniekiem. Kopā ar Rankstrailu viņa atgriezās pils dziļākajās telpās.
— Kaptein, mums ir karaspēks, — ķēniņiene teica, atguvusi drosmi. Viss vēl nebija zaudēts.
— Tā izskatās, — domīgi noteica Rankstrails. — Mums trūkst tikai neliela pulka pieredzējušu jātnnieku, kas spētu šo armiju balstīt no abiem flangiem. Ja mums būtu kaut piecdesmit labi bruņotu kavalēristu, mēs tiktu galā.
— Man vēl ir atlikusi puslāde sudraba, Kaptein. Es gribu, lai šo naudu jūs izdalāt saviem vīriem. Sadaliet to atbilstoši katra dienesta pakāpei un gūtajiem ievainojumiem. Savukārt pats apmetieties jebkurā no pilsētas dižcilšu namiem, kas palicis bez saimnieka, un oficiāli uzņemieties Daligaras karaspēka virspavēlnieka pienākumus. Jūsu vīri turpmāk gulēs aizbēgušā karaspēka kazarmās, to tīrajās guļvietās. Ēdienu es viņiem nevaru piešķirt, bet lai viņiem tiek vismaz pieklājīgs miteklis. Un tagad, kungi, ņemot vērā to, ka līdz ausmai mums vēl ir atlikušas dažas stundas miegam, es jums vēlu labunakti.
Rankstrails izdalīja naudu saviem vīriem. Godīgi sadalot lādes saturu, katram tika summa, kas bija lielāka par divu gadu algu, un tas bija ievērojams un aizkustinošs brīdis.
