Nebija itin nekā, ko par šo naudu varētu nopirkt, un neviens nevarēja būt drošs, ka piedzīvos laikus, kad pērkamas mantas atkal būs pieejamas, taču vīri piepeši sajutās ja ne kā diženi ķēniņi, tad vismaz kā godājami ļaudis un pirmo reizi mūžā apjēdza, ka ir kas vairāk par nožēlojamām miesām, kas nesaudzīgi sūtāmas kaujās vai der vienīgi bendes knaiblēm.
Kaprāļa Lizentraila nocirstos pirkstus Rankstrails pierēķināja kara ievainojumiem, un saņemtais sudrabs kaut nedaudz atmaidzināja kaprāļa domas par ķēniņieni Raganu.
— Ei, Kaptein, — viņš tam teica, — žēl gan, ka sievietes nepieņem vieglajā kavalērijā. No mūsu godātās valdnieces sanāktu lielisks jaunkareivju dresētājs. Tev pašam izdevās no mācībām izvairīties! Es taču tev nekad neesmu stāstījis par to, kā pirmajā lauka mācību dienā virsnieks man pusi dienas lika stāvēt dēļu pilnos dubļos, jo biju skrējis nedaudz lēnāk par citiem?
— Tu man to esi stāstījis tikai sešas reizes, — atgādināja Rankstrails. — Kaprāli Lizentrail, varbūt jums vēl ir aizķēries kaut kas ēdams?
— Jā, man vēl ir pusvirtene žāvētu vīģu. Ak mans godātais Kapteini, ja es jums atvēlētu pusi no saviem pārtikas krājumiem, jūs taču mani šonakt atbrīvotu no stāvēšanas sardzes postenī, ko? — Lizentrails piedāvāja. Pusvirtene nozīmēja, ka vīģu ir vismaz desmit.
— Nē, — smaidot atteica Rankstrails. — Taču esmu ar mieru pasēdēt tev blakus un paklausīties, kā tu atkal stāsti par tām dēlēm. Kas zina, varbūt es kādu īpaši labu detaļu esmu palaidis garām.
Kaprālis viņam atvēlēja tikai vienu vīģi, piebilzdams, lai pārējo vakariņu tiesu Kapteinis izmangojot no tiem, kam nav pavēlējis stāvēt nakts sardzē.
Jaunākie kareivji bija nomedījuši dažas žurkas.
Rankstrailam izdevās notvert vienu no pēdējām kaijām, kam līdz šim bija izdevies brīnumaini paglābties no Daligaras badacietējiem.
Kamēr vīri gatavoja iesmus, piepeši visu pārplūdināja ne ar ko nesajaucamā tikko ceptas maizes smarža, kas neapstrīdami ir viens no visreibinošākajiem aromātiem cilvēku pasaulē. Parādījās Lizentrails, nesdams grozu, kas līdz augšai bija pilns ar maziem plakaniem maizes klaipiņiem. Viņam sekoja vēl pāris kareivju, kas nesa veselu kaudzi segu. Segas bija tīras, rūpīgi salocītas un sašūtas no visdažādāko krāsu, audumu gabaliņiem, kas veidoja negaidītus rakstus.
— Jūs to nopirkāt? — jautāja Rankstrails, pieceldamies kājās un no visas sirds cerēdams, ka vīri atbildēs ar skaidru jā. Bija skaidrs, ka tik vērienīgu zādzību viņiem šai pilsētā neviens nemūžam nepiedos.
— Nē, Kaptein, — atbildēja Lizentrails, — mums to uzdāvināja. Kā pateicību.
Tas izklausījās pārāk neticami, taču Lizentraila vārdus apstiprināja arī abi kareivji ar segu kaudzēm. Pie viņiem esot ieradies pulks pilsētas sieviešu, un tās pasniegušas šo dāvanu. Maize esot izcepta, pa visu pilsētu savācot kopā pēdējos," neizsakāmi dārgos miltu maisiņus, bet segu šūšanai katra sieviete esot ziedojusi gabaliņu no sava tērpa. Sievišķus esot vadījusi tāda maza auguma knīpa, kam ap galvu apvīta ugunīgi ruda bize un mugurā vienmēr tumši zaļi brunči. Lizentrails pat uzdrošinājās apgalvot, ka rudmate metot acis uz Kapteini, jo viņš ne reizi vien esot manījis, kā tā raugoties uz viņu pusi. Lizentrails parādīja tumši zaļa samta gabalu, kas bija iešūts vienā no segām, bet arī tagad Kapteinim nebija ne jausmas, par kādu sievieti ir runa, — viņš nevienu mdmati nebija ievērojis.
— Tagad mums ir ēdamais, un arī naktī būs silti,
— Ir taču vasara, — drūmi norūca Rankstrails, skatīdamies uz sudraba diegiem izšūta melna samta trijstūri, kas bija iemaldījies starp blāvākiem kokvilnas un vilnas gabaliņiem.
Arī pārējie ņēmās segās meklēt īpaši zīmīgus un pazīstamus auduma gabaliņus, pie reizes stūķēdami mutē svaigo maizi un žurkas cepeti. Viņi atrada tumši sarkano, ko bija nēsājusi sieviete, kuras bērns tika paglābts no orku sārta; atrada sīkām rozītēm izšūtu gaišzilu gabaliņu, kas noteikti piederēja skaistajai meitenei, kura tik bieži nāca uz aku pēc ūdens. Viņi pazina arī trijstūri no ubadzes melnajām drānām un ādas gabalu no Rasas brunčiem.
Tas bija savāds brīdis.
Viņi vairs nebija pabiras, ko pagrūst zem ienaidnieku zobeniem, atdot bendem, barot ar tārpainu gaļu, aizmirst salstam lietū un krusā.
Maizes klaipiņos bija ieceptas arī sīkas dāvaniņas: sezama un saulespuķu sēkliņas, rozīnes, lazdu un pīniju rieksti, olīvas, piparmētru un rozmarīna lapiņas, savāda, mīksta koka mizas drupatiņas, ko viens no jaunākajiem puišiem, kura māte bija virēja, zināja nosaukt par kanēli.
— Kur gan viņas to visu atradušas pēc tik ilga aplenkuma?
— Tas bijis pietaupīts pašām beigām. Pēdējai maltītei, pēdējām vakariņām. Aptuveni tā.
— Un viņas to visu atdeva mums?
— Un viņas to visu atdeva mums.
— Ei, Kaptein, — līksmi teica Lizentrails, — tagad, kad smagā kavalērija kopā ar Tiesnesi sargā Aljilas kalnu kazas, mēs esam vienīgie šīs pilsētas sargi un vienīgā armija!
