Pēdējais orks полностью

Kapteinis atsāka runāt, un viņš runāja ilgi; viņš vēlreiz pastāstīja, ka Joršs izglābis pasauli, tad paskaidroja, ka zilo uzsvārci viņa nevar nēsāt, jo tas ir ļoti bīstami. Orki zina, ka viņa nēsā zilas drēbes. Mīļās, zilās drē­bes mamma un namzinis viņai nav atņēmuši tāpēc, ka viņu nemīlētu, un ne jau tāpēc viņai liek nēsāt šo kleitu, kas ir tik nesmukā krāsā, it kā būtu nokrāsota ar… jā, ar asinīm… bet tā nemaz nav, auduma krāsa ir iegūta no gliemenēm, viņš to zinot, jo viņam to bērnībā stāstījusi mamma. Tieši tāpēc tāds audums esot ļoti dārgs. Tā krāsa nākot no jūras tāpat kā viņa. Viņa taču ir dzimusi pie jūras, vai ne? Viņas mājas ir pie jūras, un mamma viņu mājās neved nevis tāpēc, ka viņu nemīlētu, nē. Viņu mājās neved tāpēc, ka ceļu aizšķērso orki.

Lēnām, lēnām raudāšana norima. Pamazām laidās krēsla. Beidzot meitenīte pacēla skatienu pret Rankstrailu, un viņš noslaucīja tās seju piedurknē. Viņš nezināja, ko citu iesākt: meitene bija pārāk maza, lai viņai mācītu šaut ar loku.

—   Vai tu gribi sunīti? — beidzot jautāja Kapteinis. — Smuku sunīti, ar kuru kopā var spēlēties. Gribi? Tad tu vairs nebūsi viena. Un, ja orks atnāks darīt tev pāri, sunītis viņu sakodīs.

Meitene skatījās uz viņu. Interese pazibēja viņas skatienā gluži kā viens vienīgs jāņtārpiņš tumšā izmisuma naktī.

—   īvs? — viņa klusi jautāja, saraukusi pierīti.

Kapteinis prātoja, ko gan, sasodīts, nozīmē īvs, taču neko nespēja iz­domāt.

Papurinājis galvu, viņš teica, ka nav sapratis. Tad mazulīte vispirms piedūra pirkstiņu sev pie krūtīm, tad pieskārās lellei un tad vēlreiz sev.

—   īvs? — viņa prasīja vēlreiz.

—    Dzīvs! Protams, dzīvs. Tas ir īsts, nevis koka sunītis.

—   Vau? — nedroši apvaicājās meitene.

—   Nē, šis sunītis neries. Šis gaudos. Bet tev tik un tā patiks. Tā būs pat labāk, tu redzēsi. Tie sunīši, kas gaudo, ir labāki par tiem, kas rej: tie nepamodina tevi ar riešanu nakts vidū, un gaudo viņi tikai tad, kad mēness ir pilns. Un, ja atnāk orks, sunīši, kuri gaudo, kož sāpīgāk nekā tie, kuri rej. Man pašam arī tāds ir. Un zini, mans sunītis ir šī sunīša tētis. Šo es atnesu tieši tev, — Kapteinis beigās sameloja.

Rankstrails kopā ar meiteni devās uz dārza ēnaināko nostūri. Vilcēns bija pamodies. Piešķiebis galvu, tas uzlūkoja meiteni. Meitene uzlūkoja vilcēnu. Kapteinis nolaidās tupus uz viena ceļa — meitene paliecās uz priekšu, vilcēns uzlika priekšķepas uz sarkanās kleitas malas, un divi mazi deguni satikās. Meitene piešāva plaukstiņas priekšā mutei, kas jau stie­pās smaidā, vēstot, ka mierinājums ir atrasts.

Apsēdusies akmens tronī, kas bija Daligaras augstākā vieta, no kuras varēja pārlūkot arī līdzenuma dienvidu daļu, ķēniņiene Ragana vēroja Jaunā Mēness kalnu virsotnes, ko vēl vietumis sedza sniegs. . Kapteinis viņai bija pavēstījis, ka orki ir atjaunojuši tiltu un Daligara atkal ir aplenkta no visām pusēm. Pilsēta bija smagas izvēles priekšā, un lēmums bija jāpieņem jau šonakt. Viena no iespējām bija uzbrukt nekavējoties — kamēr orki vēl nav kārtīgi nostiprinājušies ziemeļu krastā. Turklāt katru dienu orki atguva kādu no savā vaļā aizbēgušajiem zir­giem un vismaz trešā daļa to kavalērijas jau bija atjaunota. Ja Daligarai būtu vēl kāds simts kājnieku un par trim dučiem jātnieku vairāk, tad varētu doties straujā uzbrukumā ienaidnieku nometnes pašam kodo­lam un nolaupīt govis, aitas un tīra ūdens krājumus. Ūdeni orki savām vajadzībām smēla Dogonas augštecē — pirms upe sasniedza viņu nometni un pilsētu, un glabāja to lielās mucās, kas allaž stāvēja ratos, lai būtu vieg­lāk pārvietojamas.

—   Domāju, ka viņi tās mucas par spīti tur labi redzamā vietā. Tāpat kā tieši mūsu acu priekšā ir iekārtojuši kazu aplokus. Viņi kairina mūsu izsal­kumu un slāpes. Tas gan būtu vareni, ja mums izdotos nozagt viņiem gan ūdeni, gan lopus. Pilsēta varētu uzelpot un izturēt vēl mēnesi vai pat divus.

—   Mums nav ne pietiekami daudz kājnieku, ne kavalēristu, — atbil­dēja ķēniņiene. — Kādas vēl ir iespējas?

—    Apēst zirgus un cerēt, ka visi būsim nomiruši no slāpēm, iekams ieradīsies orki. Vai nu mēs uzbruksim tūlīt, mana kundze, vai arī neuzbruksim vairs nekad. Kopš ziemeļu krasts atkal ir kritis viņu rokās, no pilsētas mēs vairs ārā netiekam. Tas nozīmē, ka zirgus vairs nav, kur ganīt, un vīri netiek medībās. Zirgi drīz nobeigsies badā, tāpēc labāk tos apēst tagad, kamēr tie vēl nav pārāk izģinduši. Bet mēs varam ari uzbrukt, mana kundze. Uzbrukt nekavējoties un izmantojot visu, kas mums ir. Protams, mums ir gaužām maz izredžu uz veiksmi, un, kad orki būs mūs apkāvuši, pilsēta paliks pavisam neaizsargāta.

—   Man šķiet, ka priekšlikums apēst zirgus tomēr' ir labāks. Vismaz mirsim apmierināti un pilniem vēderiem. Es nekad neesmu ēdis zirga gaļu, taču pieņemu, ka tā ir labāka par ceptajiem circeņiem, ko ēdu ta­gad, — sprieda namzinis.

—   Man ari nav ne jausmas, kā tā varētu garšot, — atteica senešals, kurš stīvs un lepns sēdēja zāles tumšākajā galā. — Nekad agrāk neviens no šīs pils iemītniekiem neēda ne circeņus, ne zirgus.