Viņi par saviem mirušajiem runāja tā, kā jau ļaudis parasti piemin nelaiķus: viņi atkārtoja, cik tie bijuši labi un krietni un cik ļoti visi pēc aizgājējiem ilgošoties. Un tad — vēl skumjākas un sērīgākas — sākās litānijas kazu un trušu, zosu un vistu piemiņai, jo arī mājlopi un putni bija saļimuši zem iebrucēju cirvjiem, un šķiršanās no šīm dzīvajām radībām sagādāja teju tikpat lielas sāpes kā tuvinieku zaudējums. Skumjas un nožēla gluži kā Erīniju spārni pletās pār visu, kas bija zaudēts, pār visu, ko glabāja tikai atmiņa, — tika pieminēti arī vīnogulāji, tomātu dobes un sakņudārzi. Tiem visiem — kazām, trušiem, zosīm, vistām un pat sakņudārziem — bija savs vārds, un to vajadzēja pieminēt. To zudums vairoja izmisumu, jo bija skaidrs, ka daudz būs bērnu, kurus nāvē aizraus ziema, dilonis un citas sērgas, — protams, ja brīnumainā kārtā izdosies paglābties no orkiem.
Rankstrails klausījās labu brīdi, bet tad viņa pacietība bija galā. Straujiem soļiem viņš devās pie akmens kāpnēm, kas veda augšā uz ķēniņienes mitekli. Iedams cauri iespaidīgām un krāšņām pergolām, kas bija apaudzētas glicīnijām, Rankstrails nodomāja, ka būtu bijis labāk, ja kādam būtu pieticis prāta iebakstīt te zemē pupas — vismaz būtu, ko izdalīt ļaudīm.
Jau bija satumsusi nakts, un ķēniņiene bija pārcēlusies uz dziļākām iekštelpām. Istabā līdzās troņa zālei viņa sēdēja pie liela, apaļa akmensozola galda, pie kura savulaik, tad, kad pilsētā vēl bija dižcilši, sapulces mēdza noturēt Lielā dižcilšu padome, bet tagad dižie dižcilši bija pārcēlušies uz Ziemeļu kalniem un savas dižās padomes sanākšanas droši vien noturēja starp to virsotnēm un galdu izmantot nevarēja. Galds bija smags, darināts no divu plaukstu platuma dēļiem, ko saturēja kopā smagas sudraba kniedes.
Ķēniņienei līdzās sēdēja senešals un pils namzinis, .un visu trīs skatieni bija aizklīduši tukšumā — kā jau cilvēkiem, kam nav atlicis nekas cits kā gaidīt, līdz dzīves dienas beigsies un varēs uzņemt nāvi.
— Mana kundze, — teica Rankstrails, — dienvidu līdzenumu bēgļi ir izmisuši, un viņiem nav ko ēst.
Ķēniņiene neatbildēja, pat nepakustējās. Viņas skatiens joprojām bija aizklīdis tukšumā un neko neredzošs.
— Atvainojiet, mana kundze, vai jums vēl ir zelts? — Rankstrails turpināja.
Ķēniņiene pacēla galvu un pārsteigta viņu uzlūkoja.
— Valdītājs un Tiesnesis laikus deva rīkojumu grāfistes kasi nogādāt Aljilā, — viņas vietā atbildēja senešals. —Taču pilī palika trīs lādes ar sudraba monētām, kam ratos nepietika vietas.
— Mēs tās monētas varētu izdalīt bēgļiem, — ierosināja Rankstrails. — Un arī pārējiem. Amatniekiem. Kalpiem un veļasmazgātājām. Malkas cirtējiem. Visiem.
— Sudrabs nav ēdams, Kaptein, un šai aplenktajā pilsētā vairs neko nevar nopirkt. Neviens neko nepārdod.
— Viņi nopirks cerības.
Ķēniņienes skatiens pārvērtās, tas kļuva ciešs un vērīgs. Viņa bija sākusi saprast.
— Ja mēs izdalīsim naudu, tas nozīmēs, ka jau rīt mēs aplenkumu pārrausim. Ka agrāk vai vēlāk atkal būs kaut kas, ko pirkt, un nauda šādai vajadzībai noderēs, — skaidroja Rankstrails. Viņš runāja lēni, apdomīgi piemeklēdams īstos vārdus, balstīdamies ilgajā paša trūkuma pieredzē. — Cerības ir vienīgās, kas spēj apmānīt badu. Cerības vēderu piepilda gandrīz tikpat labi kā vārītas pupas.
Ķēniņiene Ragana ilgi viņu vēroja.
— Tā ir taisnība! — viņa atcerējās. — Cerības vēderu piepilda gandrīz tikpat labi kā tārpaina kukurūzas putra. Ne tik labi kā olas, bet labāk nekā kazenes. Es to biju piemirsusi.
Viņa piekrītoši pamāja un vieglītēm pasmaidīja. Vēl labu brīdi viņa ar tikko samanāmo smaidu sejā sēdēja klusa un domās iegrimusi, tad beidzot runāja:
— Mēs izdalīsim naudu, Kaptein. Un izdalīsim arī zemi: tā vairs nepiederēs grāfistei, bet tiem, kas zemi laistījuši saviem sviedriem un asinīm. Ikvienam piederēs tie lauki, ko viņš vienmēr apstrādājis, — tā, kā tas bija Arstridā un joprojām ir Erbrovā. Savus zemes īpašumus ikviens varēs atstāt mantojumā saviem bērniem. Ja mēs rīt cīnīsimies, ja pārrausim orku līnijas, tad vairs nekad un nevienam nebūs kalpu, kurus drīkst pārdot un pirkt tāpat kā jūga vēršus. Ja orku līnijas pārraut mums neizdosies, mēs mirsim visi līdz pēdīgam noskrandušam bērnam un pēdīgai blusainai vistai. Bet neviens te nemirs kā apspiests nožēlojamais, mēs visi mirsim kā brīvi cilvēki. Sūtiet ielās saucēju, lai tas izziņo tautai, ka arī amatnieku darbnīcas, veikaliņi, lopkautuves un veļas mazgātavas vairs nepieder grāfistei, bet gan tiem, kas tajās strādā.
— Tātad mēs cīnīsimies? Un zirgus neēdīsim?
— Es vēl nezinu. Es teicu ja.
Rankstrails palīdzēja Ķēniņu pils namzinim saskaitīt monētas, kas glabājās divās no trim lādēm, un sarēķināt, cik naudas var atvēlēt katras ģimenes galvam.
Naudu viņš pats personīgi izdalīja ļaudīm, bet ķēniņiene un senešals bija sagatavojuši oficiālu pergameta rulli, ko rotāja ķēniņienes Raganas paraksts un zīmogs, bet augstāk bija teikts, ka ikvienas ģimenes īpašumā pāriet zeme, ko tā līdz šim apstrādājusi.
