Rankstrails izdalīja segas. To, kurā bija rozītēm izšūtais gaišzilais gabaliņš, vajadzēja izlozēt, velkot īsāko salmiņu, jo skaistās meitenes dāvanu iekāroja daudzi. Segu ar tumšzaļā samta trijstūri Rankstrails atdeva Lizentrailam, bet pēc tam palika kopā ar viņu sardzes postenī uz nocietinājumiem. Vienubrīd tālumā pavīdēja sīkaliņa ar rudo bizi un zaļajiem brunčiem — tā bija apstājusies un raudzījās uz nocietinājumu pusi. Rankstrails meiču nebija pamanījis, bet arī tad, kad Lizentrails viņam iebakstīja sānos un rudmati parādīja, Kapteiņa vienaldzība palika tikpat nesatricināma.
Pilsēta vēl gulēja, kad aizsargmūriem tuvojās savāds stāvs, tērpies garā, tumšā, bet agrāko melnumu zaudējušā paltrakā. Kapteinis uzlūkoja nācēju un pazina augļotāju: to pašu, kas viņam reiz bija aizdevis piecus dālderus Ērces pirkšanai. Kapteinim bija izdevies regulāri nosūtīt augļotājam kādu nieku naudas, taču procentu dēļ parāda summa katru gadu dubultojās, un, lai arī cik cītīgi Rankstrails maksātu, viņš vēl aizvien bija augļotājam parādā piecus dālderus. Beidzot Rankstrailam bija šī summa. Visi vajadzīgie pieci dālderi. Augļotājs pienāca tuvāk, un Rankstrails viņam uzsmaidīja. Viņš iebāza roku tarbā un aptaustīja sudraba ripiņas. Pirksti tīksmi slīdēja pār katru apaļumu, katru grubulīti. Šīs ripiņas bija Rankstraila brīvība: viņam vairs nekad nevajadzēs baidīties no bendes. Tagad uz visiem laikiem viņš atsvabināsies no bailēm, kas uzmācās ikreiz, kad viņš domāja par parādu. Brīvs uz visiem laikiem. Kapteinis izvilka naudu no tarbas un lēnām ielika augļotājam saujā, izbaudīdams šo mirkli, iekaldams to dziļi, dziļi atmiņā, jo brīdis, kad cilvēks atbrīvojas no bailēm, ir īsti svētki un to nedrīkst aizmirst. Augļotājs uzlūkoja naudu — viņš uz to raudzījās ilgi un ar mīlošu skatienu, tad noglāstīja katru ripiņu, kā gribēdams labāk iegaumēt, taču tad varonīgi ielika tās atpakaļ Kapteiņa saujā. Viņš nebija ieradies iekasēt parādu: parādu viņš Kapteinim atlaižot uz mūžīgiem laikiem. Viņš lepojoties, ka esot palīdzējis iegādāties zirgu, kura mugurā Kapteinis vadīšot Daligaras atbrīvošanu. Šāda apziņa noteikti esot piecu dālderu vērta. Viņš tikai esot atnācis atdot
Kapteinim dunci. Ja nu tas noder… rit… pret orkiem. Ari viņš pats esot viens no pilsētniekiem, kas rīt izies kaujas laukā. Un viņš gribot, lai cīņā viņu vada Kapteinis, kas ir apbruņots kā pienākas.
— Ei, Kaptein, — noteica Lizentrails, kad augļotājs bija prom, — zini, kā mēdza teikt manas māsas vīramāsa? Naudu no tevis visi grib piedzīt tikai tad, kad tev tās nav…
Kad pamazām debesu pamale sāka sārtoties, no nocietinājumu ziemeļpuses pienāca neticamas ziņas: pa Dogonas brīvāko krastu no ziemeļiem tuvojoties papildspēki.
Rite piecēlās. Pirmās ausmas gaisma sārtojās debesis. Tagad ari agri no rīta kājas jau bija pietūkušas un mugura smeldza. Atcerējusies, ka pavisam drīz vajadzēs vadīt kaujā karaspēku, Rite smagi apsēdās atpakaļ gultā līdzās Erbrovai, kas vēl rāmi gulēja. Rite saņēma galvu rokās. Viņa nespēs vadīt karaspēku. Taču izvēles nebija: algotnim tauta nesekos, viņai gan.
Viņai bija jāceļas un jāiet.
Piepeši viņu sauca Jastrins, tā balss skanēja pārsteidzoši laimīgi.
— Ir ieradušies papildspēki! — puika gavilēja. — Viņi jau iesoļoja pa Ziemeļu vārtiem! Viņi sastājušies galvenajā laukumā pils priekšā!
Rite uz mirkli pievēra acis. Varbūt liktenis tomēr bija viņu pusē. Aiz aizvērtajiem plakstiņiem rādījās tikai neskaidras ēnas. Varbūt likteņa lēmumi vēl nebija pieņemti un viss bija atkarīgs tikai no viņiem pašiem. Rite atkal atvēra acis un pasmaidīja. Viņi spēs, viņi tiks galā. Rite piecēlās, apģērbās un pārlika pār pleciem siksnas, nostiprinot pie sāniem gan Ardvina īso zobenu, gan Jorša garo. Viņa uzlika galvā kroni ar efeju vītnēm, apņēma ap pleciem zilo apmetni un sasprauda to uz krūtīm ar zelta sprādzi. Tad izgāja jaunajā dienā un sekoja līdzi Jastrinam uz galveno laukumu.
No augšstāva viņa laimīgi uzlūkoja jaunpienācējus. Pilsētā bija ieradies aptuveni simt kareivju, galvenokārt kavalēristi zirgos. Viņi netraucēti bija ienākuši pilsētā pa Ziemeļu vārtiem. Un, lai gan orki ziemeļkrastā vēl nebija pilnībā nostiprinājušies, Rite izbrīnīti sev vaicāja, kāpēc gan no orku nometnes nav atskanējis neviens kliedziens, nav lidojusi neviena bulta.
Karavīri bija tērpušies tāliem pārgājieniem piemērotās vieglās ādas un dzelzs bruņās, un tiem nebija ķiveru, kas saulē neizturami sakarst. Kopš no Varilas bija ieradusies vieglā kavalērija, šī bija pirmā palīdzība, ko cilvēku pasaule sūtīja aplenktajai pilsētai, kur atkal pēc ilga laika skanēja priecīgas balsis.
Sajūsma bija tik liela, ka nevienam nebija ienācis prātā, ka tiltu nolaist, restes pacelt un jātniekus ielaist pilsētā drīkst tikai tad, kad izdibināts, kas tie tādi un kāpēc ieradušies, bet tostarp.jaunā karaspēka vienība jau bija izvietojusies laukumā pils priekšā.
