Pēdējais orks полностью

Beidzot tas, kurš izskatījās šī pulka barvedis, kā nevajadzīgus un lie­kus izlaidis sveicienus un pieklājības frāzes, pavēstīja:

—   Mīļotā Daligaras tauta, mēs neesam ieradušies jums palīdzēt. Mēs esam šeit, lai vienkārši sagūstītu viņu — raganu, sievieti, kura sagājusies ar elfu. Mēs viņu sagūstīsim un atdosim orkiem, un tādējādi tiks noslēgts jauns miera līgums. Esmu sirs Arniols, un Valdītājs un Tiesnesis sūtīja mani šurp, lai varu jūs mierināt un aizstāvēt…

-—Tad redz, kāpēc orki viņiem neuzbruka! — teica Trakrails, kurš bija apķērīgāks par citiem. — Viņi ir orku sabiedrotie. Valdītājs un Tiesne­sis atkal ar viņiem ir vienojies.

—   Vai tad viņš neaizbēga kā plēsts, tikai padzirdis orku vārdu vien? — kāds jautāja.

—   Taisnība, viņš necīnījās, bet mēs cīnījāmies. Mūsu ķēniņiene Ra­gana cīnījās. Un mēs cīnījāmies tik veiksmīgi, ka Tiesnesis atkal var tir­goties ar orkiem, viņam atkal ir kaut kas, ko iemainīt. Viņš orkiem dos ķēniņieni, bet pretī saņems pilsētu. Vai puspilsētu, kas lai to zina…

—    Puspilsētu? Kā to lai saprot? Mūs te pārdalīs uz pusēm?

—   Nē, tas nozīmē, ka Tiesnesis valdīs, bet nebūs tik varens kā iepriekš. Tagad viņam pavēles dos orki.

Atkal atskanēja Tiesneša runasvīra skaļā balss:

—   Daligaras tauta, uzticamie pavalstnieki, kurus neceļos aizrāvis naids! Patlaban ar tiem, kurus daži ietiepīgi turpina saukt par ienaidniekiem, ir noslēgts pamiers, taču tikai no raganas ir atkarīgs, vai šis pamiers pārvērtīsies miera līgumā, — raganas nāve ir miera līguma ass, viņas nāve ir nākotnes saskaņas pamats. Tieši viņa ir visu nesaskaņu cēlonis, tieši viņa nemitīgi sēj ķildas… Mēs esam saņēmuši absolūti drošas ga­rantijas, ka visi postījumi nekavējoties izbeigsies, tikko orki no mums apmaiņai būs saņēmuši viņu — raganu, to, kas bijusi sieva nīstamajam elfam, kurš vadīja uzbrukumu Varilai.

No nocietinājumiem atskanēja Nirdļa skaļā balss:

—   Uzbrukumu Varilai? Kā tad to saprast? Mēs Varilu izglābām. Orki pilsētu dedzināja, bet mēs izglābām.

—   Karš ir beidzies, — turpināja Arniols, izlikdamies nedzirdam trau­cētāju. — Tiesneša un Valdītāja gudrība arī šoreiz ir uzvarējusi.

—    Varila dega, — ietiepīgi atkārtoja Nirdlis.

Šoreiz delegācijas vadītājs, kurš bija tērpies smagā zeltaina un karmīnkrāsas brokāta tērpā, zaudēja augstprātīgo savaldību.

—   Es nesarunājos ar punduriem! Kā tu vispār uzdrošinies man iebilst? Kas gan noticis ar Daligaru?! Tā pārvērtusies par samazgu bedri, kur pun­duris uzdrīkstas uzrunāt bruņinieku? Vai šādiem nožēlojamiem kverpļiem jūs tagad ļaujat kļūt par noteicējiem savās mājās?

Ritei nevajadzēja ilgu laiku, lai pazītu delegācijas vadītāju: tas bija Arniols, Tiesneša labā roka, cilvēks, kurš viņu bija nolaupījis, cilvēks, kurš bija nogalinājis Joršu, tas, kurš bija raidījis izšķirošo bultu, kas ietriecās taisni Jorša sirdī, uz visiem laikiem apraujot viņa elpu.

Savā bezgalīgajā stulbumā Rites pavalstnieki nebija sapratuši, ka bruņotus vīrus pa pilsētas vārtiem drīkst ielaist tikai tad, kad ir noskaid­rota to piederība un mērķi, kā arī saņemta atļauja no kāda augstāk­stāvoša virsnieka.

Taču galu galā Rite bija pavēlējusi neielaist pilsētā orkus, bet šie nebija orki. Daligaras pilsētnieki visas pavēles bija ievērojuši mats matā.

Paviršībai un bezatbildībai noteikti bija piebalsojusi arī gļēvulība: tie, kas bija ieradušies pie pilsētas vārtiem, katrā ziņā bija cilvēki — bruņoti vīri, kuri noņems no daligariešu trauslajiem pleciem uzdevumu cīnīties un vēl smagāko nepieciešamību domāt. Ķēniņiene Ragana klu­sībā cerēja, kaut peklē kāds loks būtu paredzēts arī muļķiem un kaut tas neatrastos pārāk tālu no tā, kas atvēlēts gļēvuļiem, —r tad viņas pavalst­nieki bez īpašām neērtībām varētu lēkāt no viena otrā.

Arniols piepeši apklusa. Viņš bija pamanījis apstulbušo Rankstrailu. Arī Kapteinis pirmajā mirklī bija noticējis, ka ieradušies palīgi, un bija iznācis tos sagaidīt, un tagad stāvēja dažu soļu attālumā no Arniola.

Arniols skatījās uz viņu neticīgs un pārskaities:

—   Ko tu te dari? — viņš noprasīja, metis pie malas krāšņo un liekvārdīgo runasveidu.

—   Atpūšos. Dodos izjādēs. Reizēm arī medībās, — rāmi atbildēja Kap­teinis un paraustīja plecus.

—   Te bija jābūt tikai civiliedzīvotājiem un raganai.

—   Taču te esmu arī es. Zināt, šī ir tik jauka vieta: kalni ir tuvu, odu maz… Arī mani vīri ir atjājuši man līdzi. Mums vienkārši ir tāds para­dums vienmēr turēties kopā.

Amiols krampjaini norija siekalas. Aizritēja vairākas sekundes, iekams viņš spēja atbildēt. Apstākļi bija daudz sarežģītāki, nekā viņš bija rēķi­nājies, un nu vajadzēja sagudrot kādu risinājumu.

—    Rankstrail, — viņš teica tik klusu, lai to varētu saklausīt tikai Kapteinis, — es nezinu, cik daudz… teiksim, vīru ir kopā ar tevi, bet to nevarētu būt vairāk par piecdesmit. Tik vien tavā… kā lai to nosauc… ar­mijā ir…. teiksim, kareivju…

—   Teiksim, kareivju, — skaņi atbildēja Rankstrails, — sauksim viņus par kareivjiem, jo tas ir labskanīgs vārds.