— Es gribēju teikt, — pārskaities turpināja Arniols, — ka manu vīru ir divreiz vairāk nekā tavējo. Šie vīri zirgos ir karaspēks, nevis delegācija, un viņi ir gatavi novērst jebkādu dumpošanos.
— Taču manējie prot cīnīties.
— Pie vārtiem stāv orku karaspēks, un tu nevari atļauties cīņas te, pašā pilsētas sirdī. Tev nav citas izvēles. Labāk bez liekiem iebildumiem atdod mums raganu. Turklāt pateicībā par šo pareizo soli es tev došu savu godavārdu, — Arniola balss atkal skanēja svinīgi, — ka tu tiksi apžēlots un varēsi atgriezties dzīvot starp civilistiem. Orki pieprasa tikai raganu. To saņēmuši, viņi dosies prom. Tu Daligarā esi uzmeties par vadoni: izlem tā, lai pilsēta būtu glābta.
Rankstrails bija spiests lūgt, lai viņam visu atkārto vēlreiz, lai pārliecinātos, ka visu sapratis pareizi.
— Tiešām? — viņš ieinteresēti noprasīja. — Man tiks piedots tas, ka es savus vīrus vadīju atbrīvot savu pilsētu, kas mocījās agonijā? Man piedos to, ka es izglābu savu brāli un māsu, kurus orki grasījās sadedzināt dzīvus? Esmu pārliecināts, ka tādu žēlastību neesmu pelnījis. Šai pasaulē es neraugos ar lielu ticību, taču šoreiz mana pārliecība ir granītcieta.
Turklāt neaizmirstiet: pēdējais elfu ķēniņš vadīja uzbrukumu Varilas aplencējiem, taču pilsētā ielauzos un to atbrīvoju tieši es. Tad sakiet, vai nākamais, ko jūs iemainīsiet orkiem, būšu es? Un ko jūs darīsiet ar maniem kareivjiem? Pārdosiet viņus pa vienam, ik reizes paģērot kādu miera līgumu, kas tik un tā ir tīra krāpšana?
— Orku sirojumi un slaktiņi ir tikai atbilde uz karu, ko esat pret viņiem uzsākuši, — atrēja Arniols.
— Orki plosa mūsu zemi kā vilki. Varila dega nāves ugunīs, kad ieradāmies mēs. Pēdējais cīnītājs no elfu cilts pilsētu izglāba. Vai tas bijāt jūs, kas viņu nogalināja? Es elfu ķēniņam zvērēju mūžīgu uzticību. Kā jūs domājat, vai tad, ja es nogalināšu elfa slepkavu, es kaut nedaudz mīkstināšu savu vainu par to, ka nepratu savu pavēlnieku nosargāt?
Arniola karaspēks draudīgi saviļņojās.
— Kuru katru brīdi, — viņu indīgi pārtrauca Arniols, — pie Ziemeļu vārtiem ieradīsies Srjasinks, orku karaspēka komandieris, lai saskaņā ar mūsu vienošanos saņemtu raganu. Un es viņam šo raganu atdošu. Mēs ar Srjasinku esam noslēguši līgumu, kas uz visiem laikiem darīs galu cilvēku un orku nesaskaņām. Vēsture mūs mūžīgi pieminēs kā Miera nesējus. Pateicoties mums, kā arī Valdītājam un Tiesnesim, kurš bija šī līguma iedvesmotājs un aizbildnis, vairs netiks lietas ne asaras, ne asinis un aiztaupīsies arī sviedri, kas plūst, cilājot zobenus.
— Tam, kurš kaut domās pieļauj iespēju atdot orku rokās sievieti, turklāt sievieti, kas gaida bērnu, — tam vispirms vajadzēs pārkāpt pār manu līķi, un es varu galvot, ka mani nebūs tik viegli par tādu pataisīt. To, kuru jūs saucat par raganu, mēs saucam par ķēniņieni. Varbūt taisnība ir gan vienai, gan otrai pusei, jo Daligarā tagad valda ķēniņiene Ragana: viņas burvju spēkus sauc par dusmām un naidu, un tie mūs izglābs. Ziniet, pilsēta, kuru varenie pamet vienu un neaizsargātu brīdī, kad tuvojas orki, samierinās ar mazumiņu. Tā ieceļ par ķēniņu pirmo, kas tai ļauj izdzīvot kaut nedaudz iļgāk. Vai patiešām jūs un jūsu Tiesnesis ticat, ka, uzsprauduši visgarākā pīķa galā ķēniņienes galvu un to, kas būs atlicis no viņas nedzimušā bērna, orki apstāsies? Es apgalvoju, ka tie dosies uzbrukumā pilsētai un to ieņems, jo pilsēta tai brīdī būs zaudējusi ne vien vadoni un valdnieku, bet arī godu un ticību…
— Tu esi dzīvs tikai tāpēc, ka Tiesnesis pirms mēneša nolēma tavu dzīvību pietaupīt. Viņš saudzēja tavu dzīvību un atkal atļāva tev komandēt savus algotņus, — nošņācās Arniols.
— Viņš pieļāva smagāko kļūdu savā mūžā. Un noteikti to nožēlos, — apsolīja Rankstrails. "s
Arī šoreiz viņam neizdevās pabeigt sakāmo. Visapkārt atskanēja neapmierināti čuksti un klaigas. Trokšņoja gan pilsētas amatnieki, gan bēgļi no austrumu zemēm.
Bez ķēniņienes Raganas viņi visi jau sen būtu miruši.
— Mans vīrs bija signālugunskuru sargs! — iesaucās kāda sieviete ar bērnu rokās. — Viņš pildīja pavēles. Kā pienākas, viņš ziņoja par orku tuvošanos un palika savā postenī. Viņa galva ir uzsprausta uz mieta tur ārā. Bet šis ir viņa dēls, kurš ir dzīvs tikai tāpēc, ka pirms mēneša ragana nodedzināja tiltu un orku katapultas!
— Viņa cīnījās par mums!
— Viņa devās glābt mūsu bērnus! Un algotņi viņai palīdzēja. Bet kur tobrīd bijāt jūs? Visi mūsu dižcilši, visi karavīri — visi aizbēguši uz drošāku vietu.
Kāds jauns zemnieks, kam rokās bija Džesuja Trešā, saukta par Pārdrošo, zobens ar sudraba spalu, paziņoja, ka tagad visi šejienieši iešot cīnīties ar orkiem, bet pēc tam iznīcināšot ikvienu, kurš mēģināšot izteikt jelkādas prasības, kas apdraudēšot viņu brīvību un zemes īpašumus vai vadoņus, kas viņus ved cīņā pret ienaidniekiem.
