Divas sievietes, kuru bērnus bija nolaupījuši orku akrobāti, bet pēc tam atbrīvojusi Rite, tagad Arniola karaspēkā sazīmēja savus vīrus un pārskaitušās metās pie viņiem, prasot, vai tie maz zina, ka ir ieradušies sagūstīt sievieti, kas riskējusi ar savu dzīvību, lai glābtu viņu bērnus, kamēr tētuki kopā ar Tiesnesi un tā smalko galmu elpojuši svaigo kalnu gaisu.
-iNākamreiz, kad jūs ar Tiesnesi bēgsiet, — Arniolam teica viens no kareivjiem, — paņemiet līdzi arī manu sievu un bērnus. Tad varbūt es pildīšu jūsu pavēles.
Rite nodomāja, ka varbūt tomēr vajadzēs mainīt viedokli par saviem pavalstniekiem: to prāta spējas joprojām šķita apšaubāmas, taču drosme brīžam jau sāka pavīdēt.
Viņa beidzot bija nokāpusi pa garajām un šaurajām akmens kāpnēm, kas no augstās Ķēniņu ložas veda lejup uz plašo laukumu. Viņa strauji iznāca no ēnas, un pagāja kāds brīdis, iekams Arniols viņu pazina. Viņš Riti bija redzējis tikai vienu reizi un nekādi nebija gaidījis, ka ieraudzīs viņu, tērpušos zeltā izrakstīta samta apmetnī un ar kroni galvā.
Beidzot sapratis, kas stāv viņa priekšā, Arniols apjēdza briesmas.
Rite cieši raudzījās uz viņu.
Domās viņa vēlreiz skatīja mirstošo Joršu, redzēja viņa sāpju sašķobīto seju, bultu sadurstītās krūtis, asinis un pēdējo šautru, kuru raidīja Arniols un kura ietriecās taisni sirdī.
Rite domās atkal dzirdēja Jorša balsi.
Redzēja, kā viņš saļimst asiņu lāmā un kā zeme pārvēršas sarkanīgos dubļos.
Viņa sajuta, kā bērns klēpī sakustas, un viņas dusmas pieņēmās spēkā.
Vīrietis, kas stāvēja viņas priekšā, gluži mierīgi bija lēmis šim bērnam nāvi.
Šo vakaru Jorša slepkava nepiedzīvos.
Arniols paguva nolaist roku uz zobena spala, izraut ieroci un pacelt to pār Riti.
Pilsētā uzsprāga naids.
Kareivji stingi stāvēja un noraudzījās, kā viņu komandieris paceļ ieroci pret sievieti, kura zem sirds nes bērnu.
Ritei cīnīties bija iemācījis Joršs — viņš arī bija piekodinājis vienmēr skatīties pretinieka sejā, jo tikko manāmas acu kustības vienmēr atklājot, kurp būs vērsts trieciens. Viņa atvairīja Arniola cirtienu ar garo elfu zobenu, bet tai pašā mirklī viņas kreisā roka satvēra īso un ērto Ardvina zobenu. Cieši sažņaugusi raupjo akmens un dzelzs spalu, viņa beidzot saprata, kādam nolūkam šis ierocis kaldināts: dīvainais pusmēness formas asmens, kura izliektā mala bija ārkārtīgi smaga un gandrīz collu bieza, bet ieliektā — ārkārtīgi asa, bija paredzēts galvu griešanai. Ja asmens izliektā daļa.nebūtu tik bieza, ierocim nepietiktu svara, bet ja ieliektā mala nebūtu tik pārsteidzoši asa, tas nebūtu pietiekami griezīgs. Ardvins, Gaismas Kungs, droši vien savu slavu bija izpelnījies ar drosmi, nevis žēlsirdību.
Ar garāko no saviem zobeniem Rite piespieda Arniolu nolaist savu ieroci, bet ar otru nocirta viņam galvu.
Te vajadzēja spēcīgu roku, un viņas rokām spēka netrūka. Turklāt dusmas spēku vairo, bet bailes to saplosa. Nogalinātā asinis apšļāca viņas apmetni, bet viņa tūdaļ pielika sava garā elfu zobena smaili pie rīkles Amiola armijas augstākajam virsniekam — plikpaurainam pusmūža vīram ar līku ērgļa degunu. Virsnieks raudzījās uz Riti drīzāk apstulbis nekā izbijies. Rankstrails un viņa vīri arī bija izvilkuši zobenus. No aizsargmūru augšas pret jaunpienācējiem lokus bija notēmējuši vīri un sievas, kam šaušanas mākslu bija ierādījusi Austra. Arniola vadītā pulka kareivjus bija paralizējusi vadoņa nāve, ko turklāt bija izraisījusi tā, kuru vajadzēja saņemt gūstā.
— Jūs esat nokavējuši! — iesaucās ķēniņiene. — Laiks, kad varēja slēgt līgumus, sen ir beidzies. Tie, kuri ir slepkavojuši, kropļojuši un dedzinājuši, nesaņems piedošanu. Mēs orkiem neatdosim nevienu no saviem ļaudīm, lētticīgi cerot, ka tad tie atmaigs un slepkavos un dedzinās mazliet mazāk. Tos, kuri ir dedzinājuši mūsu mājas un slepkavojuši mūsu ļaudis, mēs nogalināsim, iekams tie paguvuši nodedzināt vēl citas mājas un noslepkavot citus ļaudis. Mēs tiem atmaksāsim cirtienu pēc cirtiena, un ļaundariem, kas apmetušies gan vienā, gan otrā Zināmo zemju malā, pavēstīsim, ka uz neatgriešanos ir pagājuši laiki, kad nesodīti varēja slepkavot cilvēku cilts bērnus. Es esmu šīs pilsētas pavēlniece, es esmu Ardvina mantiniece. Es esmu ķēniņiene. Un es jums saku, ka šai pilsētā gļēvuļu un nodevēju laiks ir beidzies.
Šai brīdī uz nocietinājumiem parādījās Austra, ieraudzīja Arniola līķi un nobālēja. Viņas acis piepildīja šausmas. īsu mirkli šķita, ka viņa cīnās ar nelabuma lēkmi, tomēr viņa spēja savaldīties, kaut arī balss vieglītēm drebēja, kad viņa ierunājās.
— Mana kundze, — viņa godbijīgi teica Ritei, un viņas balss no nocietinājumu augšas pārskanēja visu laukumu, — orku pirmās divīzijas komandieris vārdā Srjasinks apgalvo, ka ir ieradies, lai runātu ar cilvēku vārdā Arniols.
