Ķēniņiene pamāja. Padevīgā cieņa, kādā Austra, Valdītāja un Tiesneša vienīgā meita un vienīgā mantiniece, bija uzrunājusi Riti, vēl vairāk apstulbināja plikpauraino virsnieku un viņa vīrus. Steigšus vajadzēja izlemt, kā rīkoties. Galu galā no Aljilas bija ieradies ap simt vīru, un tie visi bija labi bruņoti.
— Vai jums ir vārds? — Rite asi noprasīja vīrietim, kura pakaklei bija piespiedusi zobena smaili.
— Anriks, — atskanēja atbilde.
— Kapteini Rankstrail, — pavēlēja Rite, — aizvediet Anriku un viņa vīrus uz arsenālu un piešķiriet katram pa ķiverei. Viņi jūsu uzbrukumā nosegs flangus. Ja kāds atsakās cīnīties, nogaliniet to uz līdzenas vietas. Un es gribu, lai nogalināto nodevēju galvas nekavējoties tiktu uzspraustas pīķos. Pret visiem, kas cīnīsies, izturieties ar cieņu, jo viņiem tiek atļauts būt šīs pilsētas pilsoņiem.
— Bet, kundze! — dusmu iedvestas drosmes uzplūdos iedrošinājās iebilst virsnieks. — Mana ģimene ir viena no Daligaras dibinātājām. Tiesības būt šīs pilsētas pilsonim man piederēja jau ilgi pirms manas dzimšanas un vēl jo ilgāk pirms jūsu dzimšanas, tāpēc jūs nevarat man tās piešķirt vai liegt.
Rite bija pieļāvusi kļūdu: viņa nevarēja un nedrīkstēja cīnīties kopā ar vīriem, kas netic ne viņai, ne pilsētas nākotnei. Tie, kuri cīnīties piespiesti, baidīdamies no nāvessoda, nebūs nekādi karotāji. Anriks viņai patika.
Ķēniņiene ievilka elpu un pāris soļu atkāpās, lai varētu uzlūkot visus jaunpienācējus.
— Šodien mēs šo pilsētu dibinām no jauna, — viņa skaļi teica. —Tas, kurš šodien necīnīsieš kopā ar mums, paliks ārpusē uz visiem laikiem. Nav svarīgi, ko tālā pagātnē ir paveikuši jūsu senči, svarīgi ir tikai tas, ko šodien paveiksiet jūs. Katrs no jums tur rokās savu likteni un savu nākotni. Šodien redzēsim, vai mēs visi kopā mirsim vai izcīnīsim brīvību no orkiem un slepkavām. Šodien mēs cīnīsimies — vīrieši, sievietes un bērni, aristokrāti, plebeji, bruņinieki, izbijuši cietumnieki un kungi no rūķu cilts, un šodien viss bijušais tiek dzēsts. Mums visiem šodien pasaule vai nu piedzims no jauna vai zudīs pavisam: citu iespēju vairs nav. Jūs vēl varat doties projām. Es negribu, lai mana karaspēka rindās būtu neizlēmīgie, nedrošie un gļēvie. Ja kāds negrib cīnīties kopā ar mums un vēlas atgriezties ziemeļos, lai tā dara, — viņa izvēle tiks cienīta. Nolaidiet lejā Ziemeļu tiltu! Pret jums nepacelsies neviena roka, neatskanēs neviens uzkliedziens, ja nolemsiet tagad doties atpakaļ uz kalniem.
Ziemeļpuses mazo tiltu nolaida un pēc kāda laiciņa atkal pacēla, taču neviens no jaunpienācējiem neizkustējās no vietas.
Ķēniņiene pārlaida kareivjiem skatienu, un viņas sejā bija manāms viegls smaids. Pilsētu pārskanēja uzvarošas gaviles.
— Tagad jūs visi esat pakļauti Kapteinim Rankstrailam, — ķēniņiene teica.
— Mana kundze, Kapteinis Rankstrails ir algotnis, turpretī mēs esam bruņinieki, — atkal iebilda Anriks.
— Tā tas bija vēl pavisam nesen, taču šie laiki jau ir pagājuši uz neatgriešanos. Es jums apsolu: ja šodienas kaujā kāds drosmē un varonībā pārspēs Kapteini, tas varēs kļūt par šīs pilsētas karaspēka virspavēlnieku. Taču pagaidām jums visiem ir jāpilda Kapteiņa pavēles. Kapteiņa drosme ir neizmērojama, un cīnīties viņa pakļautībā ir liels gods.
— Lai tā būtu, mana kundze Rītausma, Ardvina mantiniece, — beidzot atbildēja Anriks.
— Paņem to galvu, — norādot uz Arniola līķi, Rite teica nabaga Jastrinam, kurš arī bija nokāpis no pils augšstāva un tagad vēroja nogalināto, sastindzis šausmās. — Tūlīt! — Rite viņam nikni uzšņāca. Pati viņa pieliekties nevarēja — traucēja apaļais vēders, turklāt viņa zaudētu ķēnišķīgo stāju.
Austra nobālēja vēl vairāk, taču nebilda ne vārda.
— Bet, Ri… tas ir, mana kundze! — mēģināja protestēt nelaimīgais Jastrins, taču ķēniņiene raudzījās pretī nepielūdzama un barga. Klusi rīdams asaras, Jastrins noliecās, satvēra Arniola galvu aiz asiņainajiem matiem un pasniedza Ritei.
Turēdama galvu rokās, Rite pagāja garām Austrai, kuras seja nu bija pelnu pelēka, taču slēpa jebkādas emocijas. Austra sekoja ķēniņienei.
Saspringums un klusums uz nocietinājumiem kļuva neizturams. Ritei pie kreisās rokas bija nostājusies Austra un viņas strēlnieki, bet pie labās — Rankstrails un Lizentrails. Dogonas dienvidu attekas pretējā krastā orki pa pulkiem bija sastājušies stingrās rindās, bet to komandieri stāvēja iepretī paceļamajam tiltam.
Orks vārdā Srjasinks izrādījās esam maza auguma, tam bija šķidra, pelēcīga bārdele un gaužām reti zobi. Viņš komandēja varenu strēlnieku pulku, kas bija bruņots arbaletiem, un tā bija atkāpe no ierastajiem likumiem un tradīcijām, jo orkiem ir pieņemts, ka par vadoņiem kļūst tikai vislielākie un visdruknākie.
— Kur ir cilvēks, kam vārds ir Arniols? — viņš nikni ieaurojās. — Viņš mums apsolīja raganu. Tagad viņam ar mums jārunā.
Rite viņam parādīja nocirsto galvu. Viņa pacēla to augstu gaisā un tad ļāva tai nokrist lejā otrpus mūriem.
