— Arniolam vairs nav nekā daudz, ko jums teikt, — viņa nicīgi atbildēja. — Tāds gals Daligarā sagaida visus nodevējus. Es runāšu Arniola vietā.
Uz mūriem visi stāvēja klusi un nekustīgi.
Orks saniknojās vēl vairāk: tieši viņš bija risinājis.pārrunas ar cilvēku, kura asiņaino galvu tagad parādīja no pilsētas mūriem. Viņš bija apkaunots un padarīts smieklīgs savu līdzbiedru acīs. Orku ierindās atskanēja mpji smiekli. Tur smējās par to, kurš droši vien bija izlielījies kā visprasmīgākais līgumu slēdzējs.
— Es ar sievieti nerunāju, — norūca Srjasinks, un viņam aiz muguras pirmā arbaleta šāvēju rinda nostājās kaujas gatavībā. — Tu esi sieviete, kam iekšā bērns. Tu esi visnešķīstākā no visām būtnēm. Netīrāka par suni vai cūku. Ja es runāju ar tevi, es zaudēju godu. Ja sieviete, kam iekšā bērns, redz, kā orks tiek aprakts zemē, apraktais zaudē godu pat tad, ja ir nokauts cīņā.
Orks nospļāvās. Riti pārņēma naids, mežonīgs, nevaldāms naids. Un reizē ar naidu auga nežēlība. Bērns, kurš mājo viņas klēpī, ieraudzīs dienas gaismu, un, ja viņas bērns varēs piedzimt tikai tad, ja viņa nocirtīs galvu visiem, kas gribēs to liegt, Rite to paveiks. Viņa sažņaudza roku ciešāk ap līkā zobena spalu. Un runāja ledaini saltā balsī.
— Es tev nemaz neesmu devusi atļauju runāt ar mani! Tev tikai jāklausās tas, ko gribu tev pateikt, bet pēc tam tu vari mirt vai iet projām. Dodieties atpakaļ uz savām nešķīstajām posta un nīkuma zemēm, kas jūs izvēmušas pasaulē. Ja iemācīsieties tās kopt, to putekļi pārvērtīsies par auglīgu augsni, bet jūs paši kļūsiet par tautu. Līdz tam jūs būsiet tikai neģēlīgu laupītāju varza, mazāk vērti par dubļiem, ko mīdāt kājām, un ikvienam būs atļauts jūs iznīcināt, saskaitīt nogalinātos un lepoties ar skaitu. Es tev pavēlu nekavējoties iet projām un aizvest sev līdzi arī savu ordu, jo citādi visā Dogonas ielejā jūsu asinis atmiekšķēs pat vissakaltušāko zemi un baros tārpus, kurus mēs pēcāk izmantosim par ēsmu, zvejojot foreles, un tad jūs beidzot būsiet atraduši sevis cienīgu apbedījuma vietu.
Orks nodrebēja, it kā būtu saņēmis sitienu. Viņa orda draudīgi iemurdējās. Rite saprata, ka ir apkaunojusi Srjasinku. Viņas vārdi bija sagrāvuši gan orka godu, gan varu.
— Kas tu tāda esi, sieviete, ka uzdrošinies runāt ar mani kā ar savu kalpu, lai gan es esmu karaspēka virsnieks?! Es iznīcināšu tevi un tavu pilsētu. Mēs nokausim visus līdz pēdīgam un, kad visi dzīvie būs nokauti, pārgriezīsim rīkli arī tiem bērniem, kas vēl ir sievietēs iekšā! — orks iebrēcās griezīgā balsī.
— Nav taisnība, ka es ar tevi runāju kā ar savu kalpu. Mani kalpi ir krietni cilvēki, un es nemūžam nerunātu ar viņiem tik necienīgi, — atbildēja ķēniņiene. Murdoņa orku rindās kļuva vēl drūmāka.
— Es pārgriezīšu rīkli tev un tam bastardam, kas tevī iekšā, — draudēja orku vadonis.
— Es esmu Daligaras valdniece, šīs pilsētas ķēniņiene un pavēlniece. Es esmu Ardvina mantiniece. Viņa asinis plūst manās dzīslās. Tas, ko nesu savā klēpī, ir likumīgs mantinieks, kurā apvienojas Ardvina pēcteču un pēdējā elfu ķēniņa asinis. Mani bērni pabeigs šodien iesākto darbu: tie iznīcinās orkus, kas uzdrošinās slepkavot Cilvēku zemes iemītniekus.
Ardvina vārds izskanēja drūmi un draudīgi. Orku barvedis nobālēja.
— Man nav bail, — viņš atbildēja. — Mēs nekad neesam baidījušies pat no orka Monghahula.
Tā bija kļūda, un to pamanīja arī Rite. Arī orks pats atjēdzās, taču bija jau par vēlu. Noliegdams savas bailes, viņš atzina, ka tās ir iespējamas. Viņa gods bija pazudināts.
Rite klusībā minēja, kas gan varētu būt šis orks Monghahuls un kāds tam sakars ar patlaban runāto. Droši vien tā bija kāda orku mitoloģijas būtne: kāds briesmonis vai dēmons. Orku domu gājieni droši vien virzījās pa citādām prāta takām, un katrā ziņā šis nebija īstais brīdis, kad prasīt paskaidrojumus, lai aizpildītu robus savās vēstures un ģeogrāfijas zināšanās. Rite skaļi iesmējās.
— Es taču nemaz negribu tevi baidīt! — viņa maigi, gandrīz mierinoši teica. — Es tikai gribu pēc iespējas drīzāk atdalīt tavu galvu no pleciem, bet pēc tam atgriezties savā gultā. Jo, zini, kopš es gaidu bērnu, man pietūkst kājas un gribas vairāk laika pavadīt guļus.
Orku jūra sašutumā ierēcās. Viens no arbaletiem raidīja bultu, taču tā nebija vērsta pret Riti. Bulta ietriecās kaklā Srjasinkam. Viņš bija pieļāvis, ka grūta sieviete viņam piedraud, turklāt pazemo vēl vairāk, stāstot par savām sieviešu būšanām. Rite bija apkaunojusi ne tikai neveiksmīgo komandieri, viņa bija apkaunojusi visus. Srjasinks vēl mirkli vēroja ķēniņieni, tad viņa mute pieplūda asinīm, viņš iegārdzās un sabruka zemē.
— Par vienu mazāk, — nomurmināja Rankstrails.
— Par vienu mazāk, — apstiprināja Lizentrails. — Viņu kareivju ir trīsreiz vairāk, toties mēs labāk protam runāt. Ei, Kaptein, vai tu zini, kāpēc elfu neviens nespēja apturēt un kāpēc viņš ne no viena nebaidījās? Ja mājās ir tāda sieva kā mūsu ķēniņiene, tad orki droši vien šķiet nekaitīgi kā vaska ķinķēziņi.
