Jaunā ķēniņiene bija dižena vadone, lai arī pārāk viegli saniknojama un mazliet nelīdzsvarota, — to gan nevarēja noliegt. Taču galu galā, kā runāja, arī ar viņas dižo senci nopietnos brīžos nav varēts dzīt jokus.
Rite atgriezās savos apartamentos, lai vēlreiz apskautu meitu. Doma, ka tūlīt vajadzēs sēsties seglos, šķita neizturama.
Kapteinis sekoja ķēniņienei, skaidrodams savu ieceri iziet no pilsētas divos pulkos: viņa vietnieks un jaunpienācēji jātu uz austrumu pusi, izlikdamies, ka vēlas sasniegt īsāko ceļu uz Varilu… Kapteiņa balss kļuva arvien neskaidrāka.
Rite sajuta asas sāpes vēderā. Uz mirkli sāpju dūriens laupīja viņai elpu, tad sāpes atkāpās un viņa atsāka elpot. Viņa bija nobālējusi, un Kapteinis viņu satraukts uzlūkoja.
— Bērns! — viņš nočukstēja. — Pienācis laiks dzimt bērnam?
— Nē, vēl ne. Vēl ir par agru. Ja viņš piedzims tagad, tad būs pārāk mazs!
— Kundze, — mierīgi teica Rankstrails, — ejiet uz savām istabām. Es vadīšu karaspēku. Es izcīnīšu šo kauju jūsu vietā. Es uzvarēšu šai kaujā jūsu vietā. Es zvērēju cīnīties un mirt par jūsu vīru, tagad es to darīšu jūsu un jūsu bērnu labā. Tikai jūsu vīram es varu pateikties par manas pilsētas un tās ļaužu atbrīvošanu, un… jā… viņš atbrīvoja arī mani. Ja man būs jānocērt galva visiem orkiem no šejienes līdz Tumšajiem kalniem, es to darīšu, ja tikai tā varēšu nodrošināt, ka jūsu bērns var mierīgi piedzimt. Bet tagad ejiet.
— Nē, — atbildēja Rite, — man jāvada karaspēks. Par mani, tikai un vienīgi par mani ir runāts pareģojumā…
— Pareģojumā? Kādā pareģojumā? A, es sapratu, pirms astoņiem gadiem man par to stāstīja: sirs Ardvins jūs un jūsu vīru it kā esot redzējis sapnī vai kaut kā tamlīdzīgi. Ja viņš jūs nosapņojis, tātad jums ir uzticēts svarīgs uzdevums. Bet es jau nemaz nedomāju vadīt karu pret orkiem, kundze, es tikai gribu izlaupīt viņu pārtikas krājumus. Kaut arī neesmu pareģots nevienā pravietojumā, kaut arī manās dzīslās neplūst pagātnes varoņu asinis, bet neviens dziesminieks nemūžam nenolaistos tik zemu, lai apdziedātu manu karaspēku, es tomēr spēšu izlauzties līdz pārtikas krājumiem. Kundze, kopā ar jums vai bez jums, bet līdz pārtikai mēs tiksim. Es cīnos, izmantojot to, kas man ir.
Rite palika bez elpas, taču šoreiz elpai aizrauties lika ne tikai jauns sāpju dūriens.
— Kāpēc jūs tā teicāt? Ka cīnāties, izmantojot to, kas jums ir?
Kapteinis paraustīja plecus.
— Nezinu, tas labi izklausās.
— Un jūs cīnāties, tikai lai uzvarētu?
— Kundze, — apjucis atbildēja Kapteinis, — domāju, ka tikai visnožēlojamākais muļķis cīnītos, lai zaudētu. — Tā teicis, viņš pasmaidīja. — Neraizējieties, kundze, esiet mierīga. Es jūsu vietā sagrābšu orku pārtikas krājumus.
Rankstrails pagriezās un devās prom, Rite pavadīja viņu ar skatienu, līdz tas sāka kāpt augšā pa stāvajām akmens kāpnēm, kas veda uz pilsētas aizsargmūriem. Iedūrās nākamais sāpju asmens.
— Kaptein! — Rite iesaucās, tikko atkal spēja ievilkt elpu. Rankstrails atskatījās. — Ņemiet manu zirgu! Vadiet kauju uz mana zirga! Ņemiet Enstrīlu!
Kapteinis pamāja. Viņš veltīja ķēniņienei vēl vienu skatienu, tad pagriezās un prom bija.
Ritei vajadzēja pieķerties pie sienas, lai nesabruktu sāpēs.
Kad pasaulē nāca Erbrova, viņai līdzās bija Joršs. Tas balstīja viņai muguru, turēja viņu apskautu. Un sāpes bija vieglas, tās bija kā rāmas jūras viļņi, kas kāpj tīrā liedagā. Sāpju viļņi atplūda un aizplūda, ļaujot atvilkt elpu un ieklausīties Jorša balsī, kas viņu aijāja un mierināja, bet tad vasaras nakts skaņām un jūras šalkšanai pievienojās jaundzimušās raudāšana. Jorša balsij vai varbūt viņa rokām piemita kas tāds, kas izgaisināja sāpes, padarīja tās vieglas un paciešamas.
Tagad itin nekas nespēja stāties pretī sāpju dūrieniem — bailes un skumjas tos padarīja vēl asākus.
Viņa bija viena pati.
Joršs bija nogalināts.
Viņas bērns gatavojās piedzimt pirms noliktā laika orku aplenktā pilsētā, ko cilvēku pasaule pametusi likteņa varā un ko sargā vienīgi bars lupatlašu, kurus komandē sabiedrības atstumtais Tin Rites visvairāk ienīstā cilvēka meita.
Kaut kas pieskārās viņas rokai, kas joprojām bija sažņaugta ap Ardvina īsā zobena spalu. Tā bija Erbrova, viņas meitiņa, kam bija sava tēva acis un pēdējā pūķa vārds.
Meitene bija saņēmusi savās vēsajās plaukstiņās viņas sasvīdušos, lipīgos pirkstus. Droši vien šis pieskāriens Riti nomierināja, jo nākamie sāpju dūrieni šķita vieglāki.
Viņa atguva drosmi, elpa atkal kļuva spēcīga un ritmiska.
Rite pieliecās, apskāva meitu, tad raidīja viņu prom rotaļāties dārzā, bet pati patvērās savā istabā un apgūlās gultā, gaidot, līdz aizritēs atlikušais laiks un bērns piedzims. Slāpes bija neizturamas, taču ūdens krūka bija tukša un Ritei nebija spēka nokāpt līdz apakšstāvam un to piepildīt. Pavisam netālu atskanēja soļi, kas lika satrūkties. Rite pieslējās sēdus. Uz sliekšņa nostājās Parcija, viena no sievietēm, kam viņa bija izglābusi dēlu.
