Rankstrails pa upes krastu virzījās uz ienaidnieka pārtikas noliktavu pusi, kas bija palikušas gandrīz neaizsargātas. Viņš ar saviem vīriem jāja pa iegarenu klajumu, kas stiepās starp Dogonu un zemu, akmeņainu pauguru, kas bija noaudzis mirtēm un pundurpriedēm. Piepeši Rite ievēroja, ka no krūmāja, kas sedz pauguru, cits pēc cita spārnos paceļas fazāni un irbes.
— Tur! Putni! — iekliedzās ķēniņiene. — Irbes! Fazāns! Rankstrails no lejas tos neredz!
— Mana kundze! — vecmāte centās viņu nomierināt. — Šis nav īstais brīdis, kad domāt par medībām.
Rites kliedziens bija piesaistījis Austras uzmanību.
Viņa ieradās skriešiem, ģērbusies melni sudrabotajā strēlnieces tērpā, tikai šoreiz no tā nerēgojās gaišā krekla apkakle. Austras mati arī tagad bija rūpīgi saņemti kopā zem sīkām pērlītēm rotāta tīkliņa. Un pat šai brīdī Rite pārslidināja plaukstu pār savu sviedriem noplūdušo seju un no visas sirds ienīda Tiesneša daiļo meitiņu.
— Ko jūs te darāt? — viņa noprasīja.
— Sargāju jūs un pilsētu, kā man piekodināja Kapteinis Rankstrails. Vai tad tā nav jūsu pavēle?
— Tā nav mana pavēle, — teica Rite, — lai gan es atzīstu, ka tas ir prātīgs rīkojums. Patiešām būtu tikai prātīgi atstāt kādu sargāt pilsētu, taču mēs diemžēl tādu greznību nevaram atļauties. Kapteinim ir vajadzīgi visi mūsu spēki. Skatieties, no krūmāja uz pakalna spārnos ceļas putni. Kāda orku vienība rāpus lien cauri krūmiem, lai uzbruktu Kapteinim no augšas.
Austra nobālēja.
— Es jau skrienu. Mēģināšu tikt līdz viņam pirmā.
— Jā, skrieniet. Ja viņi Rankstrailu nepārsteigs negaidīti, viņš pats spēs tikt ar tiem galā. Atstājiet uz mūriem strēlniekus, taču visus āviniekus ņemiet sev līdzi, izejiet pa dienvidu vārtiem un virzieties cauri niedrājiem. No turienes jūs tiksiet līdz tam ozolu mežam un varēsiet uzbrukt no stāvākās vietas. Jūs sargās koki, un jūs atrādīsieties augstāk par orkiem.
Rite aprāvās, jo elpu aizžņaudza nākamais sāpju vilnis. Tikai tad, kad Austra jau bija izgājusi no pilsētas, Rite ļāva sevi vest atpakaļ uz guļamkambari. Kādas istabas kaktā sēdēja Erbrova ar savu vilcēnu klēpī, par spīti visam troksnim un juceklim meitene bija gluži mierīga. Kad māte gāja viņai garām un viegli noglāstīja, meitenes sejā bikli atplauka jautrs smaids, un tad viņa parādīja savādu zīmi: savilkusi paceltu rociņu dūrē, viņa vidējo un rādītājpirkstu atstāja taisnus un paslietus,
Rite nomierinājās. Viss būs labi.
Kapteinis, jāja savu vīru priekšgalā un pirmoreiz mūžā zirga mugurā jutās tik savādi: šoreiz lielākā daļa gribas nebija jāveltī, lai turētos pretī Ērces ietiepībai un tās tieksmei pēc rāmas un mazkustīgas dzīves.
Rankstrails jāja uz Enstrīla — no vienas puses tas viņam ievērojami atviegloja kaujas vadīšanu, bet no otras ik brīdi lika izjust netīkamas sirdsapziņas grēmas. Šis nebija viņa zirgs — šis bija zirgs, kas piederējis pēdējam elfu karavadonim, kuram Rankstrails vispirms bija zvērējis uzticību, bet pēc tam vienu pašu palaidis doties nāvē. Pat ja Rankstrails uzdrošinātos to aizmirst, zirgs viņam šo nodarījumu atgādinātu. Kaut arī daudzus gadus Rankstrails bija sēdējis tikai Ērces mugurā, viņa zināšanas par zirgiem bija pietiekamas, lai saprastu, ka zirgam un jātniekam jābūt saistītiem, ka zirgam savs jātnieks jāpieņem, līdzīgi kā suns kādu cilvēku izraugās par saimnieku. Pat Ērces spītīgā tiepšanās bija sirsnīgāka nekā Enstrīla blāvā vienaldzība. Zirgs paklausīja viņa pavēlēm, taču nemīlēja viņu un viņa svaru pacieta kā traucēkli un apgrūtinājumu.
Mierinoša toties bija doma, ka, jājot šāda zirga mugurā, pieaug izredzes uzvarēt un pabarot pilsētu, kur patvērušies elfu valdnieka bērni.
Rankstrails jau atkal minēja, vai elfa mantinieks jau piedzimis — šīs domas viņu stiprināja, jo bērna dzimšana šai dienā šķita esam laba zīme. Kaut ari cilvēku pasaule savas muļķības dēļ bija zaudējusi pēdējo elfu, varbūt tā tomēr spēs izglābties.
Rankstrails redzēja, ka spārnos paceļas irbes un fazāni, un pasmaidīja. Orki nemaz nebija tik veikli strēlnieki — tie, protams, prata lietot gan lokus, gan arbaletus, tomēr to iecienītākie ieroči bija helebardes, vāles un baismīgie zobeni ar īpaši platajiem asmeņiem.
Bija prieks redzēt, ka tik daudz laba medījuma spējis paglābties no orku ieročiem šajās ilgajās aplenkuma dienās — re, cik daudz putnu ceļas spārnos no krūmiem starp niedrāju un ozolu mežu, kuriem tagad droši vien tupus rāpus cauri lavās viena vai pat divas orku rotas, lai negaidīti viņam uzbruktu.
Slazdi bija sagatavoti, pareizāk, sagatavoti bija divi slazdi: gan tie, kurus Rankstrailam bija izlikuši orki, gan tie, kuros tie tūdaļ iekritīs paši.
Paslēpušies skrajumos starp akmens bluķiem, gaidīja Lizentrails, rūķi un visi kājnieki, ieskaitot pilsētas miesniekus, kalējus un bārddziņus, — viņus piesegs klintis, turpretī orki drīz iznāks atklātā vietā.
