— Mana kundze, — tā sašutusi ierunājās, — kāpēc jūs nelikāt mani pasaukt? Kāpēc neatsūtījāt nevienu man pakaļ? Būtu taču pieticis pateikt pils namzinim… Bērnu nevar dzemdēt vienatnē… Es palīdzēšu.. Ziniet, tas ir mans darbs… Esmu bērnu saņēmēja… Labi, ka Kapteinis lika mani sameklēt… Zināt, tas, kurš izskatās pēc lāča…
Rite atvieglojumā uzelpoja. Kā vienmēr, visvienkāršākais risinājums — pasaukt kādu palīgā — viņai nebija ienācis prātā. Vajadzēja reizi par visām reizēm iegaumēt, ka mūžīgā paļaušanās tikai uz saviem spēkiem var kļūt par netikumu un nest nelaimi.
Vecmāte padzirdīja Riti ar kumelīšu uzlējumu, kurā bija izšķīdinātas pāris karotītes medus, un viņa tūdaļ atguva spēkus. Vai varbūt spēki atgriezās tāpēc, ka viņa vairs nebija gluži viena. Kumelītes un medus: ari to vajadzēja iegaumēt tiem laikiem, kad Erbrova laidīs pasaulē savu pirmdzimto. Un Rite ilgi rotaļājās ar šo mierinošo domu. Erbrova izaugs liela, un viņai būs bērns, bet Rite ar labiem padomiem un gādību palīdzēs tam nākt pasaulē. Viņa un Erbrova neies bojā Daligaras aplenkumā. Un arī Daligara neies bojā.
Viņa izdzīvos. Starp viņu un orkiem ir Kapteinis.
No pagalma atskanēja klusas balsis: kāds rotaļājās ar viņas meitu. Kāda sieviete skaitīja pantiņu, un Erbrova smējās.
— Šis jums būs otrais, vai ne? — jautāja Parcija. —Jauka meitenīte jūsu vecākā, patiešām jauka… Šis dzimst mazliet pirms laika? Jāt uz zirga un kauties ar orkiem nav tas prātīgākais, ko var darīt grūta sieva… Bet mēs jums būsim mūžīgi pateicīgi, ka jūs to darījāt, kundze. Redzēsiet, ka dievi jums tagad atlīdzinās, dāvājot brīnišķīgu bērniņu. Noskaitiet kādu lūgšanu, kundze, lai noskaņotu viņus sev par labu…
Rite nekad nebija manījusi, ka dievi par cilvēku un jo sevišķi viņas gaitām izrādītu tik lielu interesi, ka tiem būtu vērts uzmākties ar konkrētiem lūgumiem, taču viņa paturēja šīs domas pie sevis un neko neteica.
— … Vīri aizbēga, un jācīnās sievietēm…
Acīmredzot Parcija uzskatīja, ka nemitīga sarunāšanās, pareizāk, nemitīgs monologs ir neatņemama viņas darba sastāvdaļa.
— Bet tagad vīrieši mums atkal ir… Kapteinis, tas jau izskatās pēc īsta lāča… Viņš taču tiks galā, vai ne? Arī bez jums… Taču jūs tagad nedrīkstat raizēties… Arī manas māsas vīramāsai bērniņš piedzima pirms laika, bet ja jūs redzetu, kas par brašu puiku izaudzis… savu reizi ir pat labāk, ja bērns piedzimst mazliet agrāk, redzēsiet… arī manas kaimiņienes māsīcai un mana vīra brāļasievai… Tikai neraizējieties, viss būs labi… Kundze, arī ārpus pilsētas viss būs labi, vai ne? — viņa piepeši jautāja, un balsī ieskanējās nedrošība. — Kapteinis taču tiks galā arī bez jums, vai ne? Tas, kurš izskatās pēc īsta lāča… Runā, ka viņš nekad nezaudējot. Viņš esot atbrīvojis arī Varilu, vai ne?
Malkodama kumelīšu tēju ar medu un sapņodama par tālu nākotni, Rite pavisam bija aizmirsusi kauju. Ja Rankstrailam neizdosies uzvarēt, tad viņas bērnam nemaz nav vērts piedzimt.
— Ko jūs darāt? Jūs nedrīkstat celties augšā… Jums jāguļ… tikai tā pasaulē nāk bērni… Mana kundze… ko jūs darāt? Jūs nedrīkstat!
Ritei atkal pietika spēks piecelties kājās, un viņa nevilcinājās to darīt. Turklāt, piecēlusies stāvus, viņa jutās labāk. Toreiz, kad dzima
Erbrova, Joršs bija apgalvojis, ka daba pati visu zinot vislabāk un nekas tajā nenotiekot bez jēgas, tāpēc tā poza, kurā Rite jūtoties visērtāk, ari esot vispareizākā un piemērotākā. Gulēt uz muguras viņa vairs nespēja: trūka spēka un elpas. Rite bija noplūdusi sviedriem. Vecmātes iebildumu pavadīta, viņa izgāja no pils, kur bija tikpat karsts, taču gaisu vismaz kustināja viegls vējiņš. Rite piegāja pie mūru robotajiem dzeguļiem.
Lejā, Daligaras līdzenumā, kūsāja kauja. Jau atkal Kapteinim Rankstrailam bija izdevies pārraut ienaidnieku līnijas, un Rite no augšas redzēja gan viņa trūcīgo kavalēriju, gan vēl jo dīvainākos kājniekus, bruņojušos zeltā mirdzošiem, seniem zobeniem. Vilks šaudījās starp orku rindām, tracinādams to zirgus.
Papildspēki, ko negribēdams bija atsūtījis Valdītājs un Tiesnesis, bija pats uzbrukuma kodols, un Rite sprieda, ka varbūt patiešām ar šiem spēkiem pietiks. Kapteinim bija taisnība. Varbūt viņiem izdosies. Dogonas upes līkumus slēpa niedrāji, kāds no tālākajiem raidīja gaisā dūmu mutuļus. Kapteinim jau bija izdevies atrast tiltu un to iznīcināt. Tas nozīmēja, ka upes ziemeļu krasts atkal piederēs tikai cilvēkiem.
— Dižākais Daligaras karavadonis kopš Ardvina laikiem, — nomurmināja Parcija. — Neapšaubāmi visdižākais. Viņš cīnās, izmantojot to, kas viņam ir, un tikai lai uzvarētu. Viņam izdosies.
Parcija to neteica, tikai lai mierinātu sevi vai uzmundrinātu dzemdētāju. Viņa patiešām bija noticējusi, ka uzvara ir iespējama.
Kapteinim izdosies.
