Rudens sākumā, kādā agrā, ziemeļvēja tīri noberztā un skaidrā rītausmā Kapteinis un viņa vīri iebruka tikko izlaupītā lauku māju pudurī. Vīri, kas, bruņojušies ar kapļiem, lāpstām, izkaptīm un dakšām, bija mēģinājuši pretoties, lai savām ģimenēm dotu laiku aizbēgt, visi kā viens bija nogalināti. Sievietēm un bērniem bija izdevies paglābties, un viņi, no sāpēm un šausmām zaudējuši vai prātu, bija atsteigušies lūgt palīdzību algotņiem. Kad algotņi ieradās izlaupītajā ciemā, orki, apdzērušies un pārguruši, gulēja turpat uz klona grīdas velēnām apjumtajās mājās, visu nakti aizvadījuši postot, slepkavojot un žūpojot. Drīz orku nogalināto zemnieku līķi gulēja pamīšus ar algotņu apkauto orku līķiem. Daudzi no orkiem vāļājās pašu vēmekļos, kas bija sajaukušies ar izlaistītu vīnu un noslepkavoto ļaužu asinīm.
— Vienmēr gadās kāds, kas atmostas par vēlu, — noteica Lizentrails. Šiem laikam neviens nebija pateicis, ka jautrā dzīve ir cauri.
Ši nemaz nebija īsta kauja, drīzāk apslaktēšana: kareivji vienkārši apkāva orkus, nemaz nedodot tiem iespēju piecelties, apjēgt, kas notiek, un paķert ieročus. Rankstrails ar dusmām atcerējās Austrai doto zvērestu un īsu mirkli prātoja, vai šī dzērāju nomaitāšana ir uzskatāma par atkāpšanos no zvērētā, bet tad uzlūkoja to, kas bija atlicis no māju saimniekiem, un nokratīja šīs domas kā muļķīgu traucēkli. Tos, kuri bija nogalinājuši, vajadzēja nogalināt. Tos, kuri bija nākuši slepkavot, noslepkavot.
Kad viss bija galā, Rankstrails noliecās pār mirušajiem. Šie bija pirmie orki, ko viņš savā mūžā redzēja. Savāds žņaudzējs un reizē mokoša tukšuma sajūta iemetās pakrūtē — līdzīgi ir tad, kad uzmācas vēmiens, bet izvemties nekādi nav iespējams.
Viņš pastiepa roku un lēnām, it kā baidītos no uzbrukuma vai aplipināšanās ar ļaunu sērgu, pieskārās kāda mirušā ķiverei. Tā drīzāk bija nevis īsta ķivere, bet gan dziļa ādas mice, kam ar kniedēm piestiprinātas metāla plāksnītes, aprūsējuši dzelži, vara un bronzas gabali — pēdējie noteikti bija nākuši no durvju un vārtu rotājumiem, un uz tiem vēl bija saredzamas ornamentu pēdas. Mices bija dziļas un sniedzās līdz pat mutei. Pie acīm un degunam paredzētajām spraugām maskas bija apdarinātas ar kažokādas strēmelēm un vilku zobiem, radot visai briesmīgu iespaidu, tāpat kā biedējoši izskatījās ādu driskas un lanckari ar baismīgiem — droši vien lāču — nagiem, kas bija piestiprināti sānos. Savas mices orki nekad nemēdza noņemt, pat ēdot un guļot ne.
Kapteinis dziļi ieelpoja, satvēra mici abām rokām un novilka nogalinātajam no galvas. Apakšā bija atbaidoša, asimetriska briesmoņa seja, kas šķita darināta no nagiem un nevienādiem ādu gabaliņiem. Pierē vīdēja sīkas zvīņas, kas atgādināja no ķirzaku astēm darinātu mozaīku. Kapteinis atviegloti uzelpoja.
— Viņos nav nekā cilvēciska, — viņš teica. — Re, vieni vienīgi ilkņi, spalvas un ķirzaku astes. Viņi ir pa pusei zvēri. Kaut kas vidējs starp cilvēkiem un zvēriem.
— Nē, Kaptein, — iebilda Lizentrails. — Tās patiešām ir ķirzaku astes, ilkņi un dzīvnieku ādas. Orki uz sejas mēdz pielīmēt kažokādu driskas, zvēru nagus un ķirzaku vai skorpionu astes. Apakšā viss ir puslīdz tāds pats kā mums. Skaties.
Kaprālis ar pūlēm nodīrāja kažokādas, nagus un zvīņas. Tās sejai bija pielīmētas tik stipri, ka vietām viņš netīšām noplēsa arī pa gabaliņam līķa ādas. Zem baismajiem rotājumiem slēpās plata, stūraina seja ar pieplacinātiem vaigu kauliem. Āda bija bieza un grumbuļaina, vietām savilkusies nevienādos mezglos, ko šķīra sārtas rievas, — tā bija savādi bāla un savādi pelēcīga, bālāka un pelēcīgāka, nekā parasti miroņiem mēdz būt.
— Tas viss ir pielīmēts. Nezinu tikai, ar ko: visticaņiāk ar vecas eļļas un verdoša piķa maisījumu. Šīs draņķības pielīmēšana sejai droši-vien ir drausmīgi sāpīga, taču orku pirmais likums ir nejust sāpes. Otrais likums paģēr mīlēt nāvi. Un ne jau tikai citu nāvi. Arī savējo. Orkam ir jāpriecājas par iespēju tikt nogalētam, un savā ziņā viņiem ir taisnība. Labāk būt mirušam nekā dzīvot tā, kā dzīvo viņi. Līmēto masku katra dzimta veido, izmantojot savu īpašo līmes recepti un savus rakstus. Redzi, šie divi nākuši no vienas dzimtas: ķirzaku astes, lieli nagi un āpša kažoka gabali.
— Viņi tomēr ir ērmīgi, — nepiekāpās Kapteinis. — Ļoti ērmīgi.
— Nē, nemaz tik ērmīgi viņi nav.
— Ir gan. Āda viņiem ir biezāka nekā mums. Viņi ir dīvaini. Pavisam citādi nekā mēs. Ne jau tikai tāpēc, ka tagad uz ādas viņiem ir brūces.
— Nē, Kaptein, āda viņiem ir tieši tāda pati kā tev. Tāda, kāda būtu tev, ja to palaikam svilinātu ar verdošu piķi. Un, tā kā viņi vienmēr staigā apkārt ar visu šito mantību uz sejas, izteiksme viņiem nekad nemainās, sastingst un kļūst tāda pamuļķīga. Zini, ja cilvēks savu roku nekustina divdesmit gadu no vietas, tā nokalst, un pēc tam viņš ar to nejaudā pacelt pat riekstu. Ar viņu sejām noticis stipri līdzīgi.
— Krāsa arī ir dīvaina. Neviens nevar būt tik bāls.
