Kapteinis neatbildēja. Skrandaiņu armija gāja prom. Viņi nevienam nemēģināja darīt ļaunu, viņi tikai bēga no šīs zemes.
Starp bēgļiem un kavalēriju bija nostājies pūķis. Arniols ar savējiem pakāpās atpakaļ. Uz vietas bija palikuši vienīgi viņi — Rankstrails un algotņi.
— Šaujiet pūķim pa muguru, — teica Kapteinis.
— Kaptein, tikpat labi mēs varētu apšaudīt mūra māju. Bultas no viņa zvīņām atlec. Pūķi var ievainot, tikai šaujot pa vēderu!
— Šaujiet pūķim pa muguru! — atkārtoja kapteinis.
Bezjēdzīgu bultu mākoņi aizsedza vāro rudens nakts gaismu.
Kāda meitene ar kroni galvā pulcēja kopā skrandaiņus un vadīja tos uz aizu, uz patvērumu. Tā bija pusaugu meitene, aptuveni viena vecuma ar Liesmu un Austru. Viņa paslīdēja dubļos, gandrīz pakrita, bet atkal izslējās stalti.
Skrandaiņu pulks bija pajucis. Tos visus māca šausmas, bet vadīt šausmu pārņemtus ļaudis vienmēr ir ārkārtīgi grūti. Šausmu pārņemti ļaudis dara muļķības, piemēram, izklīst kur kurais un bēg uz nepareizo pusi. Taču meitene bija apbrīnojama. Viņai nebija baiļu. Tieši tāpēc viņai izdevās nomierināt pārējos un vadīt tos sev līdzi. Viņa bija rāma un nesatricināma kā dižens karavadonis. Viņas miers un drosme bija vienīgais šķērslis, ko likt ceļā visu pārējo šausmām un bailēm. Un šis šķērslis bija nepārvarams.
Viņa bija īsts vadonis, dzimusi, lai vadītu ļaudis. Arniola vīri, kas bija uzbrukuši bruņiniekam ar mirdzošo zobenu, atkāpās, — kā paskaidroja Lizentrails, atkāpšanās ir pieklājīgāks vārds, ko lietot, runājot par bēgšanu. Viens no zirgiem saslējās pakaļkājās un nometa zemē jātnieku. Pamājis savējiem, pavēlot nekustēties ne no vietas, Kapteinis steidzās pie nokritušā, lai tas nepaliktu pilnīgi viens un neaizsargāts, un nogaidīja, līdz tas atkal iesēžas seglos. Šais nedaudzajos mirkļos meitene pievērsa viņam nicinājuma un naida pilnas acis. Kad pakritušais atkal bija drošībā, Rankstrails atgriezās pie savējiem.
— Kaptein, ko darīsim? — vēlreiz jautāja Lizentrails. — Kaptein, — viņš atkārtoja, — kaut kas mums ir jādara.
— Pasaki vīriem, lai viņi stāv uz vietas. Un atcerieties: es jūs bendem neatdošu, jo šeit par taisnību lemju es, nevis kāds cits. Bet tos, kuri nepaklausīs un uzbmks, es pats noduršu ar savu zobenu.
— Kaptein, tu nevari te palikt un neko nedarīt. Tevi nogalinās, — nelikās mierā Lizentrails.
— Dariet, kā es teicu. Citādi nedrīkst, — drūmi atbildēja Kapteinis.
Viņš bija pieņēmis lēmumu. Ja viņš būs devis pavēli palikt uz vietas
un neko nedarīt, ar nāvi sodīs viņu, nevis viņa vīrus. Kareivim ir jāpilda pavēles, un kareivis, kurš saņēmis pavēli palikt uz vietas un neko nedarīt, nedrīkst doties uzbrukumā. Un neviens taču nebūs tik traks, lai sodītu ar nāvi visu algotņu armiju brīdī, kad orki jau stāv pie sliekšņa. Nē, viņa vīriem neviens neko nenodarīs.
Viņš atcerējās dusmu un naida pilno meitenes skatienu. Un nodomāja, ka glābj viņas dzīvību, upurēdams savējo, taču meitene to nekad neuzzinās. Vēl pēc brīža meitene jau bija nozudusi aizas drošībā un vairs nebija redzama. Ieeju aizā bija aizšķērsojis pūķis. Kapteinis prātoja, cik ilgi pūķis spēs tur palikt: dienu vai divas? Piecas? Vienmēr? Agrāk vai vēlāk pūķis ceļu atbrīvos, un tad starp Arniolu un meiteni paliks tikai kareivis ar zobenu un gaišajiem, mēnesgaismā mirdzošajiem matiem.
Pūķis pacēlās spārnos. Viņa gaišais un viegli ievainojamais vēders iedzirkstījās mēnesnīcā.
Spārnu fantastiskais zaļums piepildīja nakts debesis, ko izgaismoja milzīgs mēness.
Arī tagad, zinot, ka paša nāve jau ir pavisam tuvu, Kapteinis kā apburts raudzījās diženajā lidojumā, kurā apvienojās spēks, skaistums un grācija. Kapteinis saprata, ka pūķis gatavojas izraisīt nobrukumu aizas nogāzē. Skrandaiņu armija būs glābta. Rankstrails pats varēja uzskatīt sevi par mironi.
Bet galu galā viņš nebija nemirstīgs. Viņš taču vienmēr bija zinājis, ka agrāk vai vēlāk būs jāmirst.
Viņš stāvēja nekustīgi un raudzījās pūķa lidojumā, izbaudīdams katru spārnu vēzienu.
— Šaujiet! — iesaucās Lizentrails viņam aiz muguras. — Pa vēderu! No turienes bultas neatlēks!
Pavēle tika izpildīta nekavējoties. Kapteinis pat nepaspēja attapties, kad no pūķa vēdera un krūtīm sāka plūst neskaitāmas sīkas asiņu tērces. Vieglās kavalērijas bultas uzbruka pūķim kā vanagu bars.
— NĒĒĒ! — iekliedzās Kapteinis.
Pūķa liesmas piepildīja debesis un pārvērta oglēs un pelnos simtgadīgus kokus. Milzīgais radījums no visa spēka lidojumā triecās pret kalna nogāzi un izraisīja dubļu un akmeņu lavīnu.
Lejup slīdēja zeme, vēlās akmens bluķi, gāzās apdeguši koku stumbri un dubļi. Lavīna bija baismīga un neapturama.
Kad dārdoņa noklusa, akmeņi pārstāja lēkāt un atkal bija iespējams kaut ko saredzēt, aizas mute bija aizdarīta uz visiem laikiem. Nogruvuma viņā pusē meitene, jaunais karotājs un visi skrandaiņi bija drošībā, tur tie bija nesasniedzami.
Pūķis gulēja zemē.
Tā sānus vēl cilāja agonijas pēdējās trīsas.
Zeme bija piemirkusi pūķa asinīm.
