Tūkstošiem sīku margrietiņu uzplauka visapkārt, veidojot paklāju, kura vidū pūķis izdzīvoja sava mūža pēdējos mirkļus.
Rankstrails nokāpa no zirga, un tāpat darīja viņa vīri. Vilkam beidzot bija izdevies atbrīvoties no saites, un tas bija nostājies viņam līdzās.
Viņi lēnām tuvojās.
Nāve sastindzināja pūķi.
Vējš sakustināja margrietiņas, un to ziedlapas sāka birdināties lejup.
Kļuva auksts.
— Vīri, — klusi teica Kapteinis, — šoreiz mēs esam pastrādājuši muļķību.
Kapteinis pagriezās pret Lizentrailu.
— Par nepakļaušanos pavēlēm ir paredzēta nāve, kaprāl, — viņš tam teica. Viņi ne vienu gadu vien bija cīnījušies plecs pie pleca, un nekad agrāk Rankstrails nebija runājis ar Lizentrailu tik ledaini stingā balsī.
Lizentrails izturēja viņa skatienu.
— Nu tad es nosprāgšu tāpat, kā nosprāga šis pūķis, Kaptein, bet tu paliksi dzīvs. Kaptein, tikai tu vari apturēt orkus. Pie Zināmo zemju robežām vēl dzīvo arī mani ļaudis, ne tikai mēslu vaboles un knišļi. Viņiem arī ir tiesības uz dzīvošanu.
Abi kādu brīdi raudzījās viens otrā.
Tad, skaļi līksmojot par uzvaru, atsteidzās Arniols ar saviem bruņiniekiem.
— Un kur tad elfs? — vīlies noprasīja Arniols. — Un mazgadīgā ragana?
— Visi palika zem lavīnas, — meloja Kapteinis. Un viņa vīri šos melus apstiprināja, piekrītoši palocīdami galvu. — Mēs panācām, lai pūķis uzgāžas kalnam, un tā nogāze nobnika. Divi zaķi ar vienu šāvienu. Zem lavīnas visi ir pagalam.
— Varbūt kāds tomēr izglābās, — šaubīdamies noteica Arniols.
— Mums šķita, ka ne. Visi palika apakšā. Neviens neizglābās, — apgalvoja Kapteinis. — Bet skaidri redzēt nevarēja: gaiss bija putekļu pilns. — Un viņam aiz muguras atkal atskanēja piekrītoša murdoņa.
— Būtu labāk, ja mēs Tiesnesim varētu uzrādīt mirušo ķermeņus.
— Tad jums vajadzēja viņus nogalināt pašiem, ekselence. Mēs, algotņi, no liekām pūlēm izvairāmies katru reizi, kad vien tas ir iespējams.
Kapteinis un Arniols pārmija ciešus skatienus.
— Rītausmā gribu jūs redzēt savā teltī, Kaptein.
— Jā, ekselence, protams, tikai sakiet, kura būtu jūsu telts, jo šeit es neredzu nevienu pašu.
— Teltis ir ratos, kuri mums sekoja kopā ar sulaiņiem. Esmu pārliecināts, ka jūs un jūsu vīri pratīsiet mums tās ātri uzbūvēt. Runā, ka algotņiem labi padodoties it viss, bet jūs esot vēl veiklāks par pārējiem. Runā, ka jūs esot bijis lielisks govju gans, tāpēc domāju, ka tikpat labi pratīsiet paveikt arī namziņa pienākumus.
— Protams, ekselence, — atbildēja Rankstrails. — Man būtu liels gods uzcelt jums telti. Saklājis jums guļvietu, es varētu justies glaimots un pagodināts. Tikai atvainojiet, ekselence, ka gribu jūs brīdināt, lai jūs pēc tam neaizsviltos dusmās. Mēs, algotņi, divus pēdējos gadus esam aizvadījuši pie Šķeltā kalna, un šos divus gadus neesam mazgājušies ne reizi. Mūsu utis ir lielas kā prusaki, par blaktīm un blusām nemaz nerunājot. Vai esat pārliecināts, ka gribēsiet gulēt teltī, kam pieskārušās mūsu rokas? Es nemaz neuzdrošinos jums teikt, kur mēs savas rokas mēdzam likt un ko esam paraduši ar tām darīt, jo šādas runas nav bruņinieka ausu cienīgas.
Arniols viņu uzlūkoja ledainā naidā, bet Kapteinis šim skatienam atbildēja ar godbijīgu smaidu un tikko manāmu paklanīšanos.
Bruņinieku teltis uzbūvēja sulaiņi.
Algotņi gulēja zemē ap ugunskuriem. Tikko atausa pirmā rīta gaisma, Rankstrails bez bruņām un ieročiem, kā to paģērēja pieklājības likumi, ieradās pie Arniola telts, kura slējās līdzenuma pašā vidū grezna un koša, lepni izrādot stateniskās baltās un karmīnsarkanās svītras un zelta apmalojumus.
Dīvaina saldena smarža lidinājās pār bruņinieku nometni. Visa zeme te bija nokaisīta margrietiņu ziedlapām, veidojot ko līdzīgu paklājam. Pūķa asiņu sarkani iekrāsotie ziedi mijās ar baltajiem, darot šo segumu līdzīgu Daligaras grāfistes karogiem.
Arniols viņu gaidīja telts iekšienē. Tērpies samta drānās, tas sēdēja uz sola, izlikās atnācēju nemanām un tikai pēc laba brīža pagriezās uz viņa pusi. Arniolam aiz muguras karājās biezs aizkars, kas telti sadalīja divās daļās, — Rankstrails juta, ka viņi ar Arniolu te nav divi vien, taču nesatraucās un neizrādīja, ka būtu atklājis slazdus, jo, pacietīgi gaidīdams, līdz bruņinieks pagodinās viņu ar sarunu, ar acs kaktiņu bija pamanījis, ka vilks sekojis viņam pa pēdām un tagad klusi notupies tumšākā stūrī.
Beidzot Arniols pievērsa skatienu Rankstrailam un ierunājās.
— Kaptein, man nepatika, kā jūs cīnījāties. Labi, ka tikāt galā vismaz ar pūķi. Vai zināt, kas šī par smaržu?
— Nezinu gan, bet gribētu to zināt, — godīgi atbildēja Kapteinis.
— Mēs cepinām pūķa gaļu.
— Jūs… ko? Ko jūs darāt? Cepat pūķi? Bet…
— Daligaras bruņiniekiem būs dzīres, Kaptein. Mūsu bruņinieki, kas kopš bērnības audzināti par varoņiem, ēdīs pūķa gaļu. Pūķa spēks pāries mūsu dzīslās un padarīs mūs neuzveicamus.
Kapteinim vajadzēja saņemt visus spēkus, lai apspiestu gan spējo nelabuma lēkmi, gan vēlēšanos spārdīt Arniolu tik ilgi, līdz tas vairs nekustētos.
— Ko jūs par to domājat? — Arniols jautāja.
