Pirmā dienas gaisma parādījās dzidrajās debesīs, un jūra iedzirkstījās kā gaiša zīda mantija. Divi smalki mākonīši, bāli un vjegli, atrāvās no apvāršņa un pacēlās rožainajā sārtumā. Nakts brīze bija pūtuši pār smiltīm un sakārtojusi tās vienmērīgos viļņos, lēzenos pauguriņos, kuru virsotnes tagad apspīdēja rītausma, un lēzenās ieplakās, kur vēl gulēja ēnas. Smilšu kaupres un lejas bija izraibinājušas krabju pēdas, kam līdzās stiepās arī kaiju un zvirbuļu atstātie raksti. Vēlāk krastmalā ieradīsies jūras kraukļi. Saule gatavojās pacelties virs piekrastes klints sienas, kas bija reibinoši stāva un nepieejama, apaugusi ziedošiem kaperkrūmiem un efejām, gandrīz tikpat augsta kā Tumšie kalni, kas slējās tepat aiz muguras, tumši zaļi no ozolu un kastaņu mežiem. Austrumu pusē debesis sāka bālēt: piesātināti zilais tonis pārvērtās gaišzilā, gaisma pieņēmās spilgtumā, bet zvaigznes dzisa. Paceplīšu pāris satikās krūmāja malā zem tamariska zariem, kura sārtie ziediņi jau sāka apvīst. Zem krūma vēl locījās puse tārpa; un lamatas aizcirtās.
Abi divi bija notverti. Izmisīgi čiepstēdami, putniņi pūlējās izrauties, taču slazdi bija rūpīgi gatavoti, un izturīgā kaņepāju cilpa cieši turēja sīkās kājeles, no kurām viena pārlūza veltīgajos centienos izrauties brīvībā.
Beidzot kaut kas ēdams.
Morons notrauca no sejas matus, paņēma un noglabāja tārpa pusīti, tad satvēra paceplīšus — vispirms mazāko, droši vien mātīti, pēc tam lielāko — un ar spēcīgu kodienu atdalīja sīkās galviņas no rumpja. Čiepstēšana ar reizi aprāvās, un atkal iestājās klusums.
Puisis nolaizīja uz lūpām palikušās asinis, lai zudībā neietu neviena lāse, tad ielika putnu ķermenīšus tarbā: tās būs pusdienas. Putneļu galvas tūlīt kļūs par ēsmu, un tātad, ja mazliet paveiksies, būs ari vakariņas. Vēl tikai vajadzēja izdomāt, ko darīt ar tārpa pusi: to varēja izlietot kā piedevu pusdienām vai arī vēlreiz izmantot kā ēsmu, cerot, ka brangākas būs vakariņas.
Morons prātā ātri apsvēra šīs dienas izredzes. Pusdienās — trešdaļa unces putnu gaļas, un varbūt arī vakariņām izdosies ko sagādāt.
Viņam tiešām bija paveicies.
Morons palūkojās apkārt. Piekrastē šai agrajā rīta stundā valdīja liela rosība. Te čumēja un mudžēja tie, kuri meklēja sīkas, smiltīs mājojošas gliemenītes, — tās bija tik mazas, ka nevis remdēja izsalkumu, bet drīzāk radīja ilūziju, ka tomēr kaut kas ir apēsts, un šāda ilūzija taču bija labāka par pārliecību, ka ēsts nav nemaz. Kad agrās rīta stundas būs pagājušas, lielā rosība un ņudzoņa pārsviedīsies uz piekrastes rifiem, jo līdz ar bēgumu kļūs sasniedzamas mīdijas un par jūras šķīvīšiem sauktie gliemeži, kas arī ir tik mazi, ka drīzāk vairo ēstgribu, nevis rada sātu. Tad pienāks dienas vidus — stunda, kad saule uzkāpusi visaugstāk un ko pieņemts saukt par pusdienlaiku arī tad, ja pusdienu nemaz nav. Dienās, kad pusdienu nebija, lielā rosība turpinājās, jo dienvidū krabji mēdza patverties ēnā pie lielajām klintīm, kas līci norobežoja rietumu pusē, — tā nu pusdienlaikā visi ņēmās pa ūdeni, pūloties sagūstīt kādu krabi. Pēcpusdienās rosība ūdeņus parasti pameta un pārmetās uz mežu, lai meklētu pīniju čiekurus, kuros vēl būtu palicis kāds riekstiņš, — un arī pīniju riekstiņi bija tik sīki nieki, ka izsalkumu tikai vairoja.
Morons uzmeta skatienu liedagam, proti, Erbrova liedagam, kur atradās viņu ciems, proti, Erbrovas ciems, kas bija iekārtojies tieši vidū līcim, kuru, protams, sauca par Erbrova līci. Tā kā par Erbrovu sauca pūķi, kurš bija ietriecies klintīs, lai viņi visi paliktu dzīvi, tad te viss bija nosaukts Erbrova vārdā. Arī elfa meitu, viņas augstību princesīti, bija nosaukuši par Erbrovu — nelikās, ka šie būtu tērējuši daudz laika, izvēloties vārdu.
