— Nezinu, ko teikt, — izvairīgi atbildēja Kapteinis. — Es pats esmu apēdis neskaitāmus sikspārņus, taču lidot neprotu. Mana māte bija viskrietnākā sieviete un savā mūžā remdēja izsalkumu tūkstošiem odu, bet odu raksturs tik un tā neuzlabojās. Nezinu, var jau būt, ka jums ir taisnība. Vai jūs, ekselence, mājās vienmēr esat ēdis daudz vistu?
Arniols sašutis pielēca kājās.
— Nedomāju ilgāk pieciest tavu bezkaunību, — viņš teica.
Arniols pamāja, un no priekškara aizsegtās telpas iznāca trīs vīri mirdzošās bruņās un kailiem zobeniem rokā un draudīgi nostājās iepretī Kapteinim, kurš veltīja viņiem ieinteresētu skatienu. Gana ilgi aplūkojis bruņiniekus, Rankstrails atkal pievērsās Arniolam.
— Labi, — viņš teica, — ja esat man pateicis visu, kas jums sakāms, es labprāt atvadītos. Rīt no rīta es, vadīdams gan vieglo kavalēriju, gan vieglos kājniekus, došos uz Šķelto kalnu, jo šādus rīkojumus man deva Daligaras grāfs. Ik pēc diviem mēnešiem sūtīšu jums ziņojumus. Bet pagaidām pieņemiet manus cieņas apliecinājumus un atvadu sveicienus.
Kapteinis pagriezās, lai dotos prom. Viņu apstādināja Arniola ledainā balss.
— Kaptein, jūs taču nedomājat, ka dzīvs iziesiet no šīs telts?
— Protams, nedomāju, ekselence. Esmu pietiekami gudrs un sapratu, ka ilgāk dzīvot man nav lemts. Vienīgā nelaime, ka īpaši gudrs nav mans nabaga vilks. Tas zvērs ir gatavais nejēga un neko nav sapratis. Tikko kāds no jūsu vīriem pakustēsies, mans vilks jums pārkodīs rīkli. Tāpēc, kā jau teicu, pieņemiet manus atvadu sveicienus.
Kapteinis atkal pagriezās uz promiešanu. Viņa vilks dobji ierūcās.
— Agrāk vai vēlāk mēs abi vēl satiksimies, — klusi piedraudēja Arniols.
— Protams, ekselence, — arī šoreiz apstiprināja Kapteinis, pat neatskatīdamies. — Ja ne es, ne jūs nedabūsim galu, mēs noteikti satiksimies.
Izgājis no telts, Rankstrails pieliecās, pagrāba sauju margrietiņu ziedlapu — dažas baltas kā nevainība, dažas sarkanas no ziedošanās asinīm — un sažņaudza tās dūrē.
Nonācis pie algotņu nometnes ugunskuriem, viņš nometās ceļos un beidzot izvēmās. Lizentrails satraukts skatījās uz viņu, taču neuzdrošinājās neko teikt.
Kapteinis atkal piecēlās, aplūkoja saujā sažņaugtās ziedlapiņas un droši noglabāja savas tarbas dziļumos. Izvairīdamies no Lizentraila skatiena, viņš pavēlēja pulcēt kopā vīrus un doties ceļā. Jau vakarā viņi pagūs nonākt Daligarā, bet no rīta kopā ar kājniekiem varēs doties uz Šķelto kalnu.
Visi jau bija sakāpuši zirgos, kad kāds klusi ievaicājās:
— Bet kas notiks ar tiem, kas palika otrā pusē aiz lavīnas?
— Aiz Tumšajiem kalniem ir jūra, — atbildēja Lizentrails. — Jūra ir tāda vieta, kur visur ir ūdens. Tā turpinās un turpinās un nekad nebeidzas. Dzert to ūdeni nevar, taisni tāpēc tā joprojām ir tik daudz, bet jūrā iekšā ir daudz visādu ēdamu lietu. Ne jau tikai zivis. Arī klintis jūrā ir apaugušas ar visu kaut ko ēdamu. Un arī smiltīs var atrast labu labās lietas. Tie, kas dzīvo pie jūras, badu nekad necieš.
— Tad kāpēc arī mēs tā nevarētu ? — kāds jautāja. — Pārvākties dzīvot pie jūras?
— Tāpēc, ka tur ir Erīnijas, — atbildēja Lizentrails.
— Kas?
— Fūrijas. Nāves eņģeļi. Posta gari. Trīs briesmīgi un neuzveicami rēgi. Tie uzrodas no debesīm un iznīcina visu, ko atrod savā ceļā. Tāpēc pie jūras neviens vairs nedzīvo. Pat pirāti tur vairs nerādās. Tam, kurš šķērso Tumšos kalnus, agrāk vai vēlāk draud droša nāve. Tāpēc jau tos
sauc par Tumšajiem kalniem. Kas tos šķērso, ilgi nedzīvo. Pat pūķis nebūtu ticis galā ar Erīnijām, Kaptein.
Kapteinis neko neatbildēja, taču pamāja un kaut arī tikai pavisam īsu mirkli atkal ieskatījās savam kaprālim sejā. Kad līdz Daligarai vairs nebija atlicis tāls ceļš, Lizentrails vēlreiz saņēma drosmi uri-viņu uzrunāja: — Kaptein, — viņš teica, — tev nevajadzētu ēst tārpainus sīpolus. Pats redzi, ka tie nenāk par labu veselībai.
— Vai tad elfi nav nemirstīgi? — kāds jautāja.
— Ir jau gan, ja vien viņiem ļauj dzīvot, — atbildēja Lizentrails, kurš vienmēr visu par visu zināja. —Ja kāds viņus nogalina, tad viņi izlaiž garu tāpat kā mēs.
