Lūk, patiesību sakot, arī viss. Zinātnieku valodā šo mēģinājumu sauca par «aferento impulsu novēršanu». Un tiešām, «slīkonis», kuram bija laupītas redzes, dzirdes, ožas un taustes sajūtas (ūdeni drīz vien vairs nejuta), tikpat kā Ēģiptes mūmija, sakrustojis rokas uz krūtīm, mierīgi atdusējās bezsvara stāvoklī. Cik ilgi? Tik ilgi, cik spēja izturēt.
Liekas, nav nekā sevišķa. Tomēr šādā stāvoklī ar cilvēku norisinājās kaut kas savāds. Protams, par «slīkoņu» pārdzīvojumiem var pietiekami daudz izlasīt eksperimentālās psiholoģijas mācību grāmatās. Taču raksturīgākais, ka šie pārdzīvojumi izpaudās individuāli. Apmēram trešā daļa pārbaudāmo neizturēja pat trīs stundas, kur nu vēl sešas, piecas. Un tomēr bija vērts pūlēties, jo norīkojums praksē pirms diploma aizstāvēšanas bija atkarīgs no atzīmes par izturību: pirmās vietas ieguvējs tika sūtīts pirmklasīgā praksē, kas nemaz nelīdzinājās ne sevišķi interesantajam, visumā pat garlaicīgajam darbam dažādās stacijās Zemes tuvumā. Nebija iepriekš paredzams, kurš no kursantiem izrādīsies «tēraudciets» un kurš neizturēs; «vanna» ne pa jokam pārbaudīja rakstura mērķtiecību un stingrību.
Pirkss bija iesācis tīri labi, ja neskaita to, ka viņš bez kādas vajadzības iegremdēja galvu ūdenī vēl pirms tam, kad asistents bija
uzlicis viņam masku; pie tam viņš ierija krietnu krūzi ūdens un guva iespēju pārliecināties, ka tas ir visparastākais sālsūdens. . Kad bija uzlikta maska, Pirkss sajuta ausis vieglu dūkoņu. Viņš atradās absolūtā tumsā. Atslābināja muskuļus, kā bija noteikts reglamentā, un palika nekustīgi guļam ūdenī. Acis nevarētu atvērt, pat ja gribētu: traucēja parafīns, kas cieši piekļāvās vaigiem un pierei. Sākumā iekņudējās deguns, pēc tam sāka niezēt labā acs. Caur masku, protams, pakasīties nevarēja. Par niezēšanu citu «slīkoņu» atskaitēs nekas nebija sacīts; acīmredzot tas bija viņa personīgais ieguldījums eksperimentālajā psiholoģijā. Pavisam nekustīgs viņš zvilnēja ūdenī, kas nesildīja un nesaldēja viņa kailo ķermeni. Pēc dažām minūtēm viņš to vispār vairs nejuta.
Protams, Pirkss varēja pakustināt kājas vai vismaz kāju pirkstus un pārliecināties, ka tie ir glumi un slapji, bet viņš zināja, ka no griestiem viņu novēro reģistrējošās kameras acs; par katru kustību pienācās soda punkti. Ieklausoties sevī, drīz vien viņš sāka atšķirt savas sirds toņus, tie bija neparasti vāji un likās nākam no milzīga attāluma. Jutās viņš gluži ciešami. Niezēšana izbeidzās. Nekas viņu neapgrūtināja. Alberts bija tik prasmīgi pielāgojis caurules maskai, ka Pirkss aizmirsa tās. Viņš vispār neko nejuta. Šis tukšums sāka kļūt satraucošs. Vispirms viņš vairs nejuta sava ķermeņa, roku un kāju stāvokli. Viņš vēl atcerējās, kādā pozā guļ, tieši atcerējās, nevis juta. Pirkss sāka pārlikt, cik ilgi viņš atrodas zem ūdens ar šo balto parafīnu uz sejas. Un ar izbrīnu konstatēja, ka viņam, lai gan parasti viņš bez pulksteņa palīdzības varēja noteikt laiku ar precizitāti no vienas līdz divām minūtēm, nav ne mazākā priekšstata par to, cik minūšu — vai iespējams desmitiem minūšu? — pagājis kopš brīža, kad viņš iegremdējies «trakajā vannā».
Kamēr Pirkss par to brīnījās, viņš atklāja, ka viņam nav ne rumpja, ne galvas — itin nekā. It kā viņa vispār nebūtu. Šādu sajūtu nevarēja saukt par patīkamu. Tā drīzāk baidīja. Pirkss it kā pamazām izšķīda ūdenī, kuru tāpat vairs pilnīgi nejuta. Lūk, arī sirds vairs nav dzirdama. Viņš no visa.spēka sasprindzināja dzirdi — veltīgi. Toties klusumu, kurš pildīja viņu visu, nomainīja dobja dunoņa, nepārtraukts notrulinoši vienmuļš troksnis, tik nepatīkams, ka gribējās aizbāzt ausis. Prātā iešāvās doma, ka droši vien pagājis krietns laika sprīdis un daži soda punkti neietekmēs kopīgo atzīmi: gribējās pakustināt roku.
Nebija ko kustināt — rokas bija pazudušas. Nevarētu teikt, ka Pirkss nobijās, nē, drīzāk apstulba. Tiesa, viņš bija kaut ko lasījis par «ķermeņa sajūtas zudumu», bet kas gan varēja iedomāties, ka tas nonāks līdz tādai galējībai?
«Kā redzams, tā tam jābūt,» viņš mierīnāja sevi. «Galvenais — nekustēties; ja gribi ierindoties pirmajās vietās, tas viss ir jāiztur.» Šī doma viņu kādu laiku saturēja. Cik ilgi? Viņš nezināja.
Pēc tam kļuva aizvien ļaunāk.
Sākumā tumsa, kurā viņš atradās, vai, precīzāk, tumsa, kura bija viņš pats, piepildījās ar blāvi mirgojošiem apļiem, kas peldēja kaut kur redzesloka robežās; šie apļi pat nespīdēja, tikai neskaidri balsnīja. Pirkss pagrozīja acis, sajuta šo kustību un nopriecājās. Bet savādi: pēc dažām kustībām acis atteicās pakļausit.
Taču redzes un dzirdes fenomeni, šī mirgošana, zibsnīšana, trokšņi un dunoņa, bija tikai nekaitīgs prologs, rotaļa salīdzinājumā ar to, kas sākās pēc tam.
Pirkss saira. Un ne tikai ķermenis — par to vispār nevarēja runāt, tas jau sen bija beidzis eksistēt, bija kļuvis par kaut pagājušu, par kaut ko uz mūžu zaudētu. Bet varbūt tas nekad nav bijis?
