Gadās, ka nospiesta roka, kurai nepieplūst asinis, uz kādu laiku atmirst, tai var pieskarties ar otru, dzīvo un jutīgo roku, gluži kā koka stumbenim. Gandrīz katrs pazīst šo savādo, nepatīkamo, bet, par laimi, ātri pārejošo sajūtu. Cilvēks pie tam paliek normāls, dzīvs, ir spējīgs just, vienīgi daži pirksti vai rokas plauksta ir pamiruši, kļuvuši par svešu priekšmetu, kas piestiprināts tā ķermenim. Turpretī Pirksam nebija palicis nekas vai,
pareizāk sakot, gandrīz nekas, izņemot bailes.
Viņš saira — nevis kaut kādās atsevišķās personībās, bet gan bailēs. No kā Pirkss baidījās? Viņam nebija ne jausmas. Viņš nedzīvoja nedz nomodā (vai tad nomods var būt bez ķermeņa?), nedz sapnī. Tas taču nebija sapnis: viņš zināja, kur atrodas, ko ar viņu
Arī par to viņš bija lasījis. To sauca tā: «Galvas smadzeņu garozas darbības traucējumi sakarā ar ārējo impulsu trūkumu».
Tas neskanēja slikti. Bet praksē …
Pirkss bija mazliet šeit, mazliet tur, un viss izplūda. Augša, apakša, malas — nekas nebija palicis. Viņš pūlējās atcerēties, kur jābūt griestiem. Bet kā lai domā par griestiem, ja nav ne ķermeņa, ne acu?
— Tūlīt, — viņš sacīja pats sev, — nodibināsim kārtību. Telpa — izmēri — virziens …
Šie vārdi neko nenozīmēja. Pirkss iedomājās laiku, atkārtoja «laiks, laiks», it kā košļāja papīra lodīti. Burtu savirknējums bez jebkādas jēgas. Šo vārdu vairs neatkārtoja viņš, bet kāds cits, svešs, kas bija iemiesojies viņā. Nē, viņš ir iemiesojies kādā citā. Un šis cits uzpūtās. Piepampa. Kļuva neizmērojams. Pirkss klīda pa kaut kādām neizprotamām dzīlēm, bija kļuvis milzīgs kā balons, neiedomājams, zilonim līdzīgs pirksts, nevis paša, nevis īsts, bet kaut kāds izdomāts, nez no kurienes radies pirksts. Šis pirksts atdalījās. Viņš kļuva par kaut ko nomācošu, nekustīgu, pārmetoši un reizē muļķīgi saliektu, bet Pirkss, Pirksa apziņa uzliesmoja te vienā, te otrā pusē šim blāķim, kurš bija nedabisks, silts, derdzīgs, nekāds …
Blāķis pazuda. Pirkss griezās. Riņķoja. Krita kā akmens, gribēja iekliegties. Acu orbītas bez sejas, apaļas, izvalbītas, izplūstošas, ja mēģinātu tām pretoties, spiedās, līda viņam virsū, spīlēja viņu no iekšpuses, it kā viņš būtu no plānas plēves pagatavots rezervuārs, kas tūlīt tūlīt pārsprāgs.
Un viņš pārsprāga …
Viņš sadalījās cita no citas neatkarīgās tumsas daļās, kuras lidinājās kā juceklīgi virpuļojošas papīra plēnes. Un šajā ņirbošajā virpulī bija nesaprotama sasprindzinātība, piepūle kā uz nāves gultas, kad caur miglu un tukšumu kāds, kas kādreiz bijis vesels ķermenis un pārvērties nejūtīgā, atdziestošā tuksnesī, alkst pēdējo reizi atsaukties, nokļūt pie otra cilvēka, ieraudzīt to, pieskarties tam.
— Tūlīt, — kāds apbrīnojami skaidri noteica, taču tas nāca no ārpuses, tas nebija viņš. Varbūt kāds labs cilvēks apžēlojies un sācis runāt ar viņu? Ar ko? Kur? Bet viņš taču dzirdēja. Nē, tā nebija īsta balss.
— Tūlīt. Citi jau to izbaudījuši. No tā nemirst. Jāsaturas.
Šie vārdi visu laiku atkārtojās. Kamēr zaudēja jēgu. Atkal viss izplūda kā veca izmirkuši dzēšlapa. Kā sniega kupena saulē. Viņu aizskaloja, viņš, nekustīgais, drāzās kaut kur, izgaisa.
«Tūlīt manis nebūs,» Pirkss nodomāja pavisam nopietni, jo tas līdzinājās nāvei, nevis sapnim. Tikai vienu viņš vēl zināja: tas nav sapnis. Viņu ielenca no visām pusēm. Nē, ne viņu. Viņus. Viņi bija vairāki. Cik? Viņš nevarēja saskaitīt-.
— Ko es šeit daru? — kāds viņā jautāja. — Kur es esmu? Okeānā? Uz Mēness? Pārbaudījums …
Negribējās ticēt, ka tas ir pārbaudījums. Kā tad tā: mazliet parafīna, kaut kāds sālsūdens — un cilvēks pārstāj eksistēt? Pirkss nolēma darīt tam galu, lai tas maksātu ko maksādams. Viņš cīnījās, pats nezinādams ar ko, it kā celdams milzīgu akmeni, kas bija uzgūlies virsū. Bet nevarēja pat pakustēties. Pēdējā samaņas mirklī viņš sakopoja atlikušos spēkus un ievaidējās. Un izdzirda šo vaidu — apslāpētu, tālu, gluži kā radiosignālu no citas planētas.
Viņš mazliet atjēdzās, sakoncentrēja domas, lai tūdaļ atkal ieslīgtu kārtējā agonijā, vēl drūmākā, visu iznīcinošā.
Nekādas sāpes viņš nejuta. Ak, ja būtu sāpes! Tās atrastos ķermenī, atgādinātu par to, novilktu kaut kādas robežas, tirdītu nervus. Bet šī bija bezsāpju agonija — nāvējošs, pieaugošs nebūtības uzplūdums. Viņš sajuta, kā ieelpotais gaiss krampjaini ienāk viņā — nevis plaušās, bet šajā trīsošajā, saņurcītajā apziņas drumslu masā. Ievaidēties, vēlreiz ievaidēties, izdzirdēt sevi…
— Ja gribi vaidēt, nesapņo par zvaigznēm, — atskanēja tā pati nepazīstamā, dīvaini svešādā balss.
Viņš apdomājās un neievaidējās. Starp citu, viņa vairs nebija. Viņš pats nezināja, par ko ir pārvēties: viņam lēja iekšā kaut kādas lipīgas, saltas strāvas, un ļaunākais bija tas — kādēļ neviens stulbenis par to nav pat ieminējies? — ka viss gāja viņam cauri. Viņš bija kļuvis caurspīdīgs. Viņš bija caurums, siets, alu un pazemes pāreju līčuloču ķēde.
