Pēc tam saira arī tas — palika tikai bailes, kas neizgaisa pat tad, kad tumsa, blāvi mirgojot, sāka drebēt kā drudzī — un pazuda.
Pēc tam kļuva sliktāk, daudz sliktāk. Par to Pirkss diemžēl vēlāk nevarēja ne pastāstīt, ne arī atcerēties skaidri un sīki: šādiem pārdzīvojumiem vēl nav atrasti vārdi. Neko viņš nevarēja no sevis izspiest. Jā, jā, «slīkoņi» bija kļuvuši bagātāki, jā, tieši bagātāki par vēl vienu velnišķīgu pārdzīvojumu, ko profāni pat nevar iedomāties. Tiesa, apskaust te nav par ko.
Pirkss izgāja cauri vēl daudzām stadijām. Kādu laiku viņa nebija, pēc tam viņš atkal parādījās vairākkārtīgi palielināts; pēc tam kaut kas saēda viņam visas smadzenes, pēc tam sekoja kaut kādas nesakarīgas, vārdos neizsakāmas mocības — tās apvienoja baiIes, kuras bija pārdzīvojušas gan ķermeni, gan laiku, gan telpu. Visu.
Baiļu viņš bija pierijies līdz kaklam.
Doktors Grotiuss sacīja:
— Pirmoreiz jūs ievaidējāties simt trīsdesmit astotajā minūtē, otrreiz — divsimt divdesmit septītajā. Pavisam trīs soda punkti, un nekādu krampju. Uzlieciet kāju uz kājas. Pārbaudīsim refleksus… Kā jums izdevās izturēt tik ilgi — par to vēlāk.
Pirkss sēdēja uz četrkārtīgi salocīta dvieļa, kas bija velnišķīgi ass un tādēļ ļoti patīkams. Ne ko pielikt, ne atņemt — Lācars. Nevis tai nozīmē, ka viņš ārēji būtu līdzīgs Lācaram, bet viņš patiešām jutās augšāmcēlies. Viņš bija izturējis septiņas stundas. Ieņēmis pirmo vietu. Pēdējo triju stundu laikā tūkstošreiz miris. Bet nebija ievaidējies. Kad viņu izvilka no ūdens, apslaucīja, nomasēja, izdarīja iešļircinājumu, iedeva malku konjaka un aizveda uz laboratoriju, kur viņus gaidīja doktors Grotiuss, Pirkss pavērās spogulī. Viņš bija pilnīgi apdullis, apreibis, it kā mēnešiem ilgi būtu nogulējis karsonī. Viņš zināja, ka viss jau aiz muguras. Un tomēr pavērās spogulī. Nevis tādēļ, ka cerēja ieraudzīt sirmus matus, bet tāpat vien. Ieraudzīja savu apaļo ģīmi, ātri novērsās un aizsoļoja tālāk, atstādams uz grīdas slapjas pēdas. Doktors Grotiuss ilgi pūlējās izdabūt no viņa kaut ko par pārdzīvoto. Nav joka lieta — septiņas stundas! Doktors Grotiuss tagad pavisam citādi skatījās uz Pirksu: ne jau nu isLī ar simpātijām — drīzāk ar ziņkāri kā entomologs, kurš atklājis jaunu tauriņu sugu vai atradis ļoti reti sastopamu kukaini. Iespējams, ka viņš saskatīja Pirksā nākamā zinātniskā darba tēmu.
Ar nožēlu jāatzīst, ka Pirkss izrādījās ne sevišķi pateicīgs objekts pētījumiem. Viņš sēdēja un muļķīgi blisināja acis: viss bija plakans, izmēri dubultojās; kad viņš sniedzās pēc kāda priekšmeta, tas atradās tuvāk vai tālāk nekā Pirksam bija šķitis. Tā bija normāla parādība. Bet ne visai normāla bija viņa atbilde asistentam, kurš centās uzzināt kaut ko vairāk.
— Jūs tur esat gulējis? — Pirkss atbildēja ar jautājumu uz jautājumu.
— Nē, — doktors Grotiuss izbrīnījās,
— kas tad ir?
— Tad paguliet, — Pirkss viņam ieteica,
— pats redzēsiet, kā tur ir.
Nākamajā dienā Pirkss jutās jau tik možs, ka varēja pat jokot, runādams par «trako vannu». Tagad viņš ik dienas iegriezās galvenajā ēkā, kur uz ziņojumu dēļa zem stikla tika izlikti prakses vietu saraksti. Tomēr līdz nedēļas beigām viņa uzvārds tā arī neparādījās.
Bet pirmdien viņu izsauca Šefs.
Pirkss uzreiz neuztraucās. Vispirms viņš centās atcerēties visus savus noziegumus. Runa taču nevarēja būt par to, ka viņš bija ielaidis peli «Ostensa» raķetē, — tas notika sen, un pele ari bija pavisam maziņa, un vispār, par ko tur runāt, Pēc tam gadījums ar modinātāju, kas automātiski pieslēdza strāvu gultai, kurā gulēja Mebiuss. Bet arī tas, patiesību sakot, ir sīkums. Ne to vien izstrādā divdesmit divu gadu vecumā; pie tam Šefs bija iecietīgs. Līdz zināmai robežai. Vai tiešām viņš būtu uzzinājis par «spoku»?
«Spoks» bija Pirksa oriģinālizgudrojums. Protams, viņam palīdzēja biedri — draugi taču viņam bija. Bet Barnu vajadzēja pārmācīt. Operācija «Spoks» noritēja precīzi pēc plāna. Viņi piebēra ar šaujampulveri papīra kulīti, pēc tam izveidoja no pulvera celiņu, kas trīsreiz apliecās apkārt visai istabai un pagāja zem galda. Varbūt pulvera tiešām bija sabērts mazliet par daudz. Pulvera celiņa otrs gals iznāca pa durvju apakšu gaitenī. Barns tika iepriekš apstrādāts: veselu nedēļu vakaros par spokiem vien runāja. Pirkss, nebūdams muļķis, bija sadalījis lomas: vairāki puiši stāstīja visādus šausmu stāstus, bet citi tēloja neticīgos, lai Barnam nerastos aizdomas.
