Barns šajos metafiziskajos strīdos nepiedalījās, reizēm vienīgi pasmējās par dedzīgākajiem «viņpasaules» apoloģētiem. Jā, bet vajadzēja redzēt, kā pusnaktī viņš izsprāga no savas guļamistabas, rēkdams kā tīģera vajāts bifelis. Uguns caur durvju apakšu iekļuva istabā, trīsreiz apskrēja apkārt istabai un tā norībēja zem galda, ka grāmatas pajuka uz visām pusēm. Pirkss tomēr bija pāršāvis pār strīpu — izcēlās ugunsgrēks. Ar dažiem ūdens spaiņiem liesmas apdzēsa, bet palika grīdā izdedzis caurums un smaka. Numurs zināmā mērā neizdevās. Spoku esamībai Barns nenoticēja. Pirkss nosprieda, ka droši vien pie visa vainīgs šis «spoks». No rīta viņš piecēlās agrāk nekā parasti, uzvilka tīru kreklu, drošības labad ieskatījās «Lidojumu grāmatā», «Navigācijā» un aizgāja, ne nieka nebēdādams.
Šefa kabinets bija lielisks. Pirksam vismaz tā šķita. Sienas bija viscaur nokārtas ar debess kartēm, uz tumši zilā fona mirdzēja kā medus lāsītes dzelteni zvaigznāji. Uz rakstāmgalda stāvēja mazs mēness globuss, visapkārt bija milzum daudz grāmatu, diplomu, bet pie paša loga stāvēja otrs, gigantisks globuss. Tas bija īsts brīnums: jānospiež tikai attiecīga poga — un tūlīt iedegas un ieiet orbītā jebkurš pavadonis, — kā stāsta, tur bijuši ne tikai pašreizējie, bet arī visvecākie, ieskaitot pirmos 1957. gada pavadoņus, kuri jau kļuvuši par vēsturiskiem.
Taču Pirksam todien globuss nebija prātā. Kad viņš iegāja kabinetā, Šefs rakstīja. Pateica, lai Pirkss apsēžas un uzgaida. Pēc tam noņēma brilles — viņš bija sācis nēsāt brilles tikai pirms gada — un paskatījās uz Pirksu, it kā redzētu to pirmo reizi. Tāds viņam bija paradums. No šā skatiena varētu apmulst pat svētais, kam uz sirdsapziņas nav neviena grēciņa. Pirkss nebija svēts. Viņš sāka dīdīties krēslā. Brīžiem iegrima tajā pēc iespējas dziļāk, nosēzdamies nepiemēroti vaļīgā pozā kā miljonārs uz personīgās jahtas klāja, brīžiem pēkšņi pavirzījās uz priekšu, noslīdēdams gandrīz vai uz paklāja pats sev uz papēžiem. Izturējis pauzi, Šefs jautāja:
— Nu, kā klājas, zēn?
Viņš uzrunāja Pirksu ar «tu», tātad nav nemaz tik ļauni. Pirkss saprata, ka viss ir kārtībā.
— Kā stāsta, tu esot izpeldējies.
Pirkss apstiprināja. Ko tas varētu nozīmēt? Viņš aizvien vēl bija piesardzīgs. Varbūt kauninās par netaktisko izturēšanos pret asistentu…
— Mums ir viena prakses vieta Mendeļejeva stacijā. Vai tu zini, kur tas ir?
— Astrofizikas stacija «tai pusē»… — Pirkss atbildēja.
Viņš bija nedaudz vīlies. Viņš loloja klusas cerības, tik dziļi sirdī ieslēgtas, ka aiz māņticības neatzinās par tām pat pats sev. Viņš sapņoja par ko citu. Par lidojumu. Ir taču tik daudz raķešu, tik daudz planētu, bet viņam jāsamierinās ar parastu stacionāru praksi «tai pusē» … Kādreiz uzskatīja par sevišķu šiku nosaukt no Zemes neredzamo Mēness puslodi par «to pusi». Turpretī tagad visi tā runā.
— Pareizi. Vai zini, kā tā izskatās? — Šefs jautāja.
Viņam bija savāda sejas izteiksme, it kā viņš kaut ko slēptu. Pirkss kādu mirkli vilcinājās — melot vai nemelot.
— Nē, — viņš sacīja.
— Ja uzņemsies šo uzdevumu, es nodošu tev visu dokumentāciju.
Šefs uzlika roku uz papīru kaudzes.
— Tātad es varu arī neuzņemties? — Pirkss jautāja ar neslēptu ziņkāri.
— Jā, vari. Tādēļ ka uzdevums ir bīstams. Precīzāk izsakoties, var izrādīties bīstams . ..
Šefs dzīrās vēl kaut ko sacīt, taču nevarēja. Viņš apklusa, lai labāk ielūkotos Pirksā; tas blenza viņā plati ieplestām acīm, tad lēni, godbijīgi nopūtās — un pamira, it kā aizmirsis, ka ir jāelpo. Nosarcis kā meitene, kuras priekšā nostājies princis, viņš gaidīja jaunus, prātu reibinošus vārdus. Šefs ieklepojās.
— Nu, nu, — viņš atskurbinoši ierunājās. — Es pārspīlēju. Vismaz tu maldies.
— Kā tā? — Pirkss nomurmināja.
— Es gribu sacīt, ka tu neesi vienīgais cilvēks uz Zemes, no kura viss atkarīgs… Cilvēce negaida, ka tu to izglābsi. Pagaidām vēl negaida.
Sarkans kā vēzis Pirkss trinās uz sēdekļa, nezinādams, kur likt rokas. Šefs, pazīstams kā liels zobgalis, vēl pirms mirkļa pavēra viņam paradīzes vārtus: varonis Pirkss pēc paveiktā varoņdarba soļo pa kosmodromu caur apbrīnā sastingušu pūli un dzird jūsmīgus čukstus: «Tas ir viņš! Tas ir viņš!», bet tagad, it kā nemaz nesaprazdams, ko dara, sāka noniecināt uzdevumu, pielīdzināt viņa misiju parastajai praksei pirms diploma aizstāvēšanas un beidzot paskaidroja:
— Stacijas personālu komplektē no astronomiem, tos aizved uz «to pusi», lai tie nosēdētu tur paredzēto mēnesi, un tas ir viss. Normāls darbs tur neprasa nekādas izcilas spējas. Tādēļ kandidātiem vajadzēja izturēt parastos pirmās un otrās grūtības pakāpes pārbaudījumus. Bet tagad, pēc tā gadījuma vajadzīgi cilvēki, kas būtu vēl rūpīgāk pārbaudīti. Vispiemērotākie, protams, būtu piloti, bet pats saproti, nevar taču pilotus turēt parastā novērošanas stacijā …
