— Lai jūs nelolotu ilūzijas, — Pirkss atbildēja, nenovērsdams acu no periskopa okulāra. Lai gan okulāra ietvaru sedza putuplasta spilventiņš, Pirkss apzinājās, ka viņam būs ļoti ilgi (protams, ja viņš vispār izkulsies sveikā no šīs dēkas) jāstaigā ar zilu aci. — Un arī tāpēc, lai paskaidrotu jums, kādēļ mēs vedam līdzi šo automātiskās dzirdināšanas trauku.
— Šos balonus? — Makorks jautāja. — Es redzēju, kā jūs ņēmāt tos no noliktavas. Kas tajos iekšā?
— Amonjaks, hlors un kaut kādi ogļūdeņraži, — Pirkss atbildēja. — Ceru, ka tie noderēs …
— Gāzu dūmu aizsegs?… — inženieris centās uzminēt.
— Nē, es domāju drīzāk par kaut kādu uguns koriģēšanas veidu: ja nav atmosfēras, tad tā ir jārada, vismaz uz laiku …
— Baidos, ka mums nepietiks laika …
— Ļoti iespējams; es paņēmu tos līdzi katram gadījumam. Pret trako vislabāk lietot traku taktiku …
Viņi apklusa, jo automašīnu sāka svaidīt kā bumbu, amortizatori dauzījās un čīkstēja, kuru katru mirkli tajos varēja aizdegties eļļa. Mašīna joņoja pa slīpumu, kas bija nosēts ar asām klinšu atlauzām. Pretējā nogāzē mirdzēja pumeka baltums.
— Vai zināt, no kā es visvairāk baidos? — iesāka Pirkss, kad bezceļa automašīnas gaita nedaudz izlīdzinājās (viņš bija kļuvis apbrīnojami runīgs). — Ne jau no Petaura — pavisam ne no viņa … No šīm Celtniecības automašīnām: ja kaut viena no tām noturēs mūs par Petauru un sāks apšaudīt no lāzera, tad tik ies jautri.
— Es redzu, jūs esat paredzējis visu, — inženieris nomurmināja.
Kursants, kurš sēdēja blakus radistam, pārliecās pār sava krēsla atzveltni un pasniedza Pirksam pavirši uzkricelētu radiogrammu.
— Iegājām divdesmitā retranslācijas masta rajonā bīstamajā zonā pagaidām nekā punkts Stribrs punkts, — Pirkss skaļi izlasīja. — Mums arī jāuzliek ķiveres …
Mašīna samazināja ātrumu, rāpjoties nogāzē. Pirkss ievēroja, ka neredz vairs savu kaimiņu kreisajā pusē, tikai labā bezceļa automašīna kā melns punktiņš rāpoja augšup pa nogāzi. Pirkss pavēlēja izsaukt kreiso mašīnu pa radio, taču atbildes nebija.
— Sākam zaudēt sakarus, — viņš mierīgi noteica. — To jau es gaidīju. Vai nevarētu pacelt antenu augstāk? Nē? Slikti.
Viņi jau bija tikuši lēzena paugura virsotnē. Aiz horizonta savu roboto grēdu bija paslējis Toričelli krāteris, kas atradās gandrīz divsimt kilometru attālumā; Saules apspīdēts, tas asi iezīmējās uz melnā debess juma fona. Gandrīz viss Miera Jūras līdzenums bija palicis aiz muguras. Parādījās dziļas tektoniskas plaisas, no rupjās smilts šur tur rēgojās laukā bazalta plāksnes, pāri kurām bezceļa automašīna rāpoja ar grūtībām, sliedama priekšgalu augšup gluži kā jahta viļņos, bet pēc tam smagi krita lejā, it kā, kūleņus mezdama, taisītos gāzties bezdibenī. Pirkss pamanīja kārtējo retranslācijas mastu, paskatījās uz ceļgalam piespiesto planšeti ar celuloīda virsmu un pavēlēja visiem uzlikt ķiveres. Tagad viņi varēja sarunāties vienīgi pa iekšējo telefonu: izrādījās, ka tuksnesis var mētāt bezceļa automašīnu vēl stiprāk nekā līdz šim, — galva kuļājās ķiverē kā rieksta kodols tukšā čaumalā.
Kad viņi pa nogāzi nobrauca lejā, robotais Toričelli krāteris bija nozudis aiz tuvējiem pauguriem, un gandrīz vienlaikus no redzesloka izgaisa labējais kaimiņš. Vēl pāris minūtes viņi dzirdēja tā aicinājuma signālus, tad klinšu atstarotie viļņi sakropļojās un sākās tā saucamais «nāves radiobezvējš». Skatīties periskopā, kad galvā ķivere, ir ļoti neērti; Pirksam šķita, ka viņš vai nu izsitīs iluminatoru, vai sadauzīs okulāru. Viņš darīja visu iespējamo, lai nepazaudētu pārskatu; ar klinšu atlauzām nosētais līdzenums viļņojās taktī ar mašīnas grūdieniem. Acu priekšā haotiskā jūklī zibēja ogļmelnas ēnas un žilbinošas klinšu virsmas. Pēkšņi tālo debesu tumsā izšāvās maza oranža liesma, nomirgoja, sarāvās un pazuda. Un atkal spīdums, šoreiz nedaudz spožāks. Pirkss iekliedzās: «Uzmanību! Lejā kaut kāds sprādziens!» un sāka nikni grozīt periskopā rokturi, noteikdams azimutu pēc caurspīdīgā stikla skalas gravējuma.
— Mainīt kursu! — viņš ierēcās. — 47 komats 8, pilnu gaitu uz priekšu!
Šoferis viņu saprata, lai gan, patiesību sakot, tā komandē uz kosmosa kuģa; bezceļa automašīnas apšuvums un visi mezgli spazmatiski nodrebēja, un, apgriezušies gandrīz uz vietas, mašīna rāvas uz priekšu. Pirkss piecēlās no krēsla, jo sēdot grūdieni atrāva viņu no okulāra. Jauns uzliesmojums — šoreiz plūksnota aveņkrāsas liesma. Taču uzliesmojumu vai sprādzienu avots atradās ārpus redzesloka, paslēpts aiz grēdas, kurā viņi rāpās.
— Uzmanību! — Pirkss sacīja. — Sagatavot personiskos lāzerus! Doktor Makork, panāciet pie lūkas, pēc manas komandas vai pēc trāpījuma atveriet to. Šofer, samaziniet ātrumu …
Uzkalns, kurā rāpās mašīna, pacēlās virs tuksneša kā Mēness briesmoņa stilba kauls, pa pusei iegrimis rupjajās smiltīs; ar savu gludumu šī klints patiešām atgādināja nopulētu skeletu vai gigantisku galvaskausu; Pirkss pavēlēja šoferim uzbraukt virsotnē. Kāpurķēdes iešņirkstējās, it kā tērauds skrāpētu pa stiklu.
