vasaras saulgriežu rītā no sava aploka upes krastā izlauzās svētais vērsis. Tas traucās pa laukiem, ar asti sitot mušas un badot visu, kas kustējās. Trīs vīri, kas mēģināja to savaldīt, tika smagi ievainoti. Vērsis izbrida cauri niedrēm un nonāca uz takas, kur spēlējās bērni. Kad tie kliegdami metās skriet uz visām pusēm, dzīvnieks uz mirkli apstājās. Bet spožā saule un bērnu baltās drēbes to satracināja. Noliecis galvu, viņš metās pie tuvākās meitenes un būtu no nobadījis līdz nāvei, ja mēs ar Ptolemaju nebūtu nākuši pa ceļu.
Princis pacēla roku. Es metos cīņā. Vērsis apstājās, it kā būtu saskrējies ar mūra sienu. Galvu mētādams un acis bolīdams, tas nogāzās putekļos un palika tur guļam, līdz pieskrēja vīri, to sasēja un aizveda atpakaļ uz aploku.
Ptolemajs pagaidīja, kamēr viņa palīgi nomierināja bērnus, un turpināja pastaigu. Viņš vairs nerunāja par šo starpgadījumu, bet, kad mēs atgriezāmies pilī, runas jau bija izplatījušās. Un līdz naktij visa pilsēta no ubaga līdz augstajam Ra priesterim bija dzirdējusi par Ptolemaja rīcību.
Kā jau biju pieradis, es tovakar vēlu klaiņoju pa tirgus laukumu, ieklausoties pilsētas ritmā, baumās, kas bija dzirdamas pūlī. Mans saimnieks sēdēja uz savu apartamentu jumta terases, skrāpējot papirusu un lūkojoties tumšajā jūrā. Es nolaidos uz jumta malas ķīvītes izskatā un vēros viņā ar melnajām ačelēm.
- Par to runā visos tirgus laukumos, es sacīju. Par tevi un vērsi.
Zēns iemērca rakstāmo irbuli tintē. Un kāda tam nozīme?
- Varbūt ir, varbūt nav. Bet cilvēki tenko.
- Ko viņi tenko?
- Ka tu esi burvis, kas biedrojas ar dēmoniem.
Zēns iesmējās un pabeidza rakstīt ciparu. Patiesībā jau viņiem ir taisnība.
Ķīvīte sasita spārnus. Es iebilstu! Apzīmējums "dēmons" ir kļūdains un ārkārtīgi apvainojošs. [19] [1] Ievērojiet, cik savaldīgi es runāju. Tolaik man bija ļoti augsta runas kultūra, īpaši sarunās ar Ptolemaju. Viņā bija kaut kas tāds, kas neļāva tev būt pārāk vulgāram, zaimojošam vai ķircinošam un lika pat man atteikties no ēģiptiešu slenga izmantošanas. Nebija jau tā, ka viņš man aizliegtu tā runāt, bet bija tāda sajūta, ka, šādi izsakoties, tu nodod pats sevi. Arī apvainojumiem un asiem izteicieniem viņa klātbūtnē nebija vietas. Brīnums, ka man vispār bija, ko teikt.
Ptolemajs nolika rakstāmo irbuli. Mīļo Rekit, ir tik muļķīgi raizēties par vārdiem un tituliem. Tie vienmēr ir tikai attāli apzīmējumi, kam nav īpašas nozīmes. Cilvēki tā runā nezināšanas dēļ. Jāraizējas būtu tikai tad, ja viņi būtu iepazinuši tavu patieso būtību un joprojām tā runātu. Viņš man uzsmaidīja. Un jāpatur prātā, ka tas ir iespējams.
Es pacēlu spārnus, ļaujot jūras vējam sabužināt man spalvas. Nevaru tev nepiekrist. Bet piemini manus vārdus drīz vien viņi jau runās, ka tu pats palaidi to vērsi brīvībā.
Zēns nopūtās. Patiesību sakot, mana reputācija laba vai slikta mani vairs neuztrauc.
- Varbūt tā neuztrauc tevi, es sacīju, bet pilī ir cilvēki, kam tas ir dzīvības un nāves jautājums.
- Tikai tie, kas aizrāvušies ar politiku, zēns atteica. Un es neesmu viens no viņiem.
- Lai tā būtu, es novilku. Ko tu raksti?
- Tavu teoriju par elementu sienām pasaules malās. Tāpēc labāk novāc to vīpsnu no knābja un pastāsti man kaut ko vairāk.
Nu labi. Strīdēties ar Ptolemaju nebija jēgas.
Jau no paša sākuma viņš bija apbrīnojami aizrautīgs saimnieks. Viņu nevilināja bagātība, daudzas sievas un mājas Nīlas krastā tas, ar ko nodarbojās lielākais vairums Ēģiptes burvju. Viņu interesēja zināšanas, bet ne tādas, kas satriec pilsētas putekļos un lauž ienaidniekiem kaklus. Zēns tiecās gluži pēc citādām zinībām.
Viņš to atklāja jau mūsu pirmajā tikšanās reizē.
Es parādījos kā virpuļojošs smilšu stabs tolaik tā bija ļoti moderna forma. Mana balss skanēja kā akmeņu nogruvums. Izsaki savu vēlmi, mirstīgais!
- Džin, viņš sacīja. Atbildi man uz kādu jautājumu.
Smiltis virpuļoja vēl straujāk. Es zinu zemes noslēpumus
un debesu gudrības, man ir zināma atslēga uz sieviešu prātiem. [20] ko tu vēlies zināt? Runā!
- Kas ir būtība?
Smiltis sastinga gaisā. Ko?
- Tava būtība. Kas tā ir? Kā tā pastāv?
- Nu, ēēē…
- Un Cita pasaule? Pastāsti man par to. Vai jūsu laiks rit sinhroni mūsējam? Kā izskatās tās iemītnieki? Vai jums ir kāds vadonis vai karalis? Vai Cita pasaule ir veidota no cietas substances, varbūt tā ir liesmojoša uguns vai vēl citādi? Kādas ir robežas starp jūsu valstību un Zemi, un cik lielā mērā tās ir pārvaramas?
-Nu…
