Lai gan zēns bija pretendents uz troni, viņam nebija ne karotāja, ne valstsvīra dotību, tāpēc viņu neuzskatīja par konkurentu. Ptolemajs pavadīja lielāko daļu laika Aleksandrijas bibliotēkā ostas rajonā, mācoties kopā ar skolotāju. Šis pavecais vīrs, kas kādreiz bija priesteris Luksorā, prata daudzas valodas un labi zināja vēsturi. Turklāt viņš bija burvis. Atradis īpaši apdāvinātu skolnieku, viņš nodeva savas zināšanas audzēknim. Šīs mācības sākās neuzkrītoši un tāpat arī beidzās, un tikai daudz vēlāk, pēc notikuma ar vērsi, ļaudis sāka baumot.
Divas dienas vēlāk, kad mēs joprojām runājām, pie saimnieka durvīm pieklauvēja kalpotājs. Atvainojiet, augstība, bet jūs gaida kāda sieviete.
- Kāda sieviete? Es biju pieņēmis zinātnieka izskatu, kas bija domāts tieši šādiem gadījumiem.
Ptolemajs pacēla roku un apklusināja mani. Ko viņa vēlas?
- Viņu labību apsēduši siseņi, kungs. Viņa grib, lai jūs palīdzat.
Mans saimnieks sarauca pieri. Smieklīgi! Ko tad es tur varu darīt?
-Viņa runā par… kalpotājs vilcinājās. Viņš bija viens no tiem, kas todien bija kopā ar mums pastaigā. Par to, kā jūs savaldījāt vērsi.
- Tas nu ir par traku! Es te nopietni strādāju. Mani nedrīkst traucēt. Sūti viņu prom.
- Kā vēlaties. Kalpotājs palocījās un devās uz durvīm.
Mans saimnieks nemierīgi sagrozījās. Vai viņa ir ļoti nobēdājusies?
- Jā gan, kungs. Gaida jūs jau kopš rītausmas.
Ptolemajs nopūtās. Ak, kāda muļķība! Tad pievērsās
man. Rekit, ej viņam līdzi un paskaties, ko vari darīt lietas labā.
Es pēc kāda laika atgriezos, izskatīdamies resnāks nekā pirms tam. Visi siseņi pazuduši.
- Ļoti labi. Zēns atkal pievērsās pierakstiem. Bet es jau esmu zaudējis domu pavedienu. Mēs runājām par Citas pasaules mainību…
- Tagad tu saproti, ko esi izdarījis, es sacīju, apsēžoties uz pītā paklāja. Tev tagad ir zināma reputācija. Kāds, kurš spēj glābt no nelaimēm. Un tev vairs nekad nebūs miera. Tāpat izgāja Zālamanam ar gudrību. Viņš nespēja iziet pa durvīm, lai kāds nemestos viņam klāt ar zīdaini rokās. Turklāt vienmēr kāda cita iemesla dēļ.
Zēns pašūpoja galvu. Es esmu zinātnieks, pētnieks, tas arī viss. Es palīdzēšu cilvēcei tikai ar saviem rakstiem, nevis pieveicot vēršus vai siseņus. Turklāt tas taču esi tu, kas to dara, Rekit. Vai tu neizņemtu no mutes kaktiņa to siseņa spārnu? Paldies. Un tagad…
Lai cik gudrs dažās lietās būtu Ptolemajs, citās viņš bija pavisam neapķērīgs. Nākamajā dienā pie viņa durvīm stāvēja jau divas sievietes vienas laukus bija apsēduši nīlzirgi, otrai rokās bija slims bērns. Mani atkal aizsūtīja tikt ar visu galā. Un nākamajā rītā pie durvīm jau stāvēja cilvēku rinda. Mans saimnieks plēsa matus un lamāja ļauno likteni, bet es atkal tiku aizsūtīts palīdzēt cilvēkiem, šoreiz kopā ar Afu un Penrenutetu, diviem citiem viņa džiniem. Un tā tas turpinājās. Ptolemaja pētniecības darbs ritēja gliemeža gaitā, bet viņa labā slava Aleksandrijas iedzīvotāju vidū uzplauka kā puķe dienvidū. Zēns šo iejaukšanos pacieta ar cieņu. Viņš apmierinājās, papildinot grāmatu par Izsaukšanas mehānismiem, un lika malā visus pārējos jautājumus.
Pēc gada pienāca ikgadējais Nīlas pārplūšanas laiks. Ūdens plūda, zeme kļuva tumša un auglīga, tika iesēta labība, un sākās jauna sezona. Dažkārt lūdzēju rinda pie Ptolemaja durvīm bija gara, citreiz īsāka, bet tā nekad nepazuda. Un nepagāja ilgs laiks, kad to uzzināja arī melnajās mantijās tērpčie priesteri no lielā tempļa un princis ar melno skaudību sirdī, sēdēdams uz sava vīnā izmirkušā troņa.
Nepieklajīga skaņa ziņoja par Novērošanas diska velnena ierašanos. Mandrāks nolika malā pildspalvu, ar kuru bija rakstījis jaunāko kara pamfletu, un ieskatījās nospodrinātajā diskā. Mazuļa seja šķobījās un virpuļoja, it kā mēģinot izlauzties brīvībā. Burvis nelikās ne zinis par šo spārdīšanos. Nu?
- Ko nu? velnēns nopurpināja.
- Kur ir Bartimajs?
- Sēž uz kāda nama drupām apmēram divdesmit sešas jūdzes uz dienvidaustrumiem melnmatainas meitenes izskatā. Ļoti skaista meitene. Bet viņa nenāks pie tevis.
- Ko? Viņa… viņš atteicās?
-Jā. Šeit ir tik šauri… Es jau sešus gadus dzīvoju šajā diskā un neesmu redzējis mājas. Tu varētu mani atbrīvot, patiešām varētu. Esmu tev kalpojis ar sirdi un dvēseli.
- Tev nemaz nav dvēseles, Mandrāks sacīja. Ko Bartimajs teica?
- Nevaru atkārtot, tu esi vēl tik jauns. Tas bija ļoti rupji. Man gandrīz nokalta ausis. Labprātīgi viņš nenāks. Sadedzini viņu, un būs miers. Nekādi nesaprotu, kāpēc tu vēl neesi viņu patriecis. Nē, nejau atpakaļ atvilktnē vai tev nemaz nav žēlastības, nekaunīgais puika?
Ietinis disku un aizvēris atvilktni, Mandrāks pārlaida roku pār seju. No Bartimaja problēmas vairs nevarēja izvairīties.
