Džins bija kļuvis vājāks un kaprīzāks nekā jebkad agrāk un gandrīz nevērtīgs kā kalps. Principā viņam jau sen vajadzēja laist džinu brīvībā, bet šī doma Mandrākam nepatika. Viņš pat īsti nespēja pateikt, kāpēc, jo džins bija vienīgais no kalpiem, kas nekad nebija izturējies pret burvi ar atbilstošo cieņu. Viņa ķircināšanās bija nerimstoša un arvien niknāka, bet arī dīvaini atspirdzinoša. Mandrāks dzīvoja pasaulē, kur patiesās emocijas vienmēr tika slēptas aiz pieklājīga smaida. Bet Bartimajs vismaz neizlikās, ka Džons viņam patiktu. Kamēr Askobāls un pārējie glaimoja un pielīda, Bartimajs bija tikpat nelokāms kā pirmajā dienā, kad viņš bija džinu saticis, toreiz, kad viņš vēl bija bērns ar pavisam citu vārdu…
Mandrāks kavējās atmiņās. Viņš noklepojās un atgriezās realitātē. Protams, tas bija galvenais iemesls. Džins zināja viņa īsto vārdu. Tas bija pārāk riskanti. Ja kāds cits burvis izsauktu džinu un to uzzinātu…
Mandrāks nopūtās. Viņa domas jau bija aizmaldījušās citur. Tumšmataina meitene. Skaista. Nebija nekādu šaubu, kādu formu džins šoreiz izmantojis. Kopš Kitijas Džonsas nāves Bartimajs nebeidza pieņemt viņas izskatu, lai Džonu kaitinātu. Turklāt veiksmīgi. Pat pēc trim gadiem, iedomājoties viņas seju, Mandrāks sajuta gluži vai elektrības triecienu. Viņš pašūpoja galvu. Aizmirsti Kitiju! Viņa bija nodevēja un tagad ir mirusi.
Tam samaitātajam dēmonam te nebija nekādas nozīmes. Galvenais bija pastāvīgās nekārtības, ko izraisīja karastāvoklis. Tas un vēl satraucošās jaunās spējas, kas parādījās vienkāršo ļaužu vidū. Fritanga stāsts par bērniem, kas apmētājuši viņu ar jēlām olām, bija tikai pēdējais daudzu uztraucošu notikumu virknē.
Kopš Gledstona laikiem burvji bija ievērojuši vienu likumu jo mazāk vienkāršie ļaudis zina par maģiju, jo labāk. Tāpēc ikvienam kalpam no mazākā velnēna līdz varenākajam ifrītam tika pavēlēts nerādīties vienkāršajiem ļaudīm. Daži izmantoja spēju kļūt neredzami, citi vienkārši pieņēma ikdienišķu izskatu. Tāpēc tūkstošiem dēmonu varēja soļot pa ielām un lidot virs namu jumtiem, neviena nepamanīti.
Bet tā vairs ilgi neturpināsies.
Katru nedēļu bija novēroti jauni gadījumi dēmonu atmaskošanā. Bariņu velnēnu ziņotāju virs Vaitholas pamanīja skolēni, lai gan burvji ziņoja, ka velnēni bija maskējušies kā baloži un tiem nevajadzēja izraisīt nekādas aizdomas. Dienu vēlāk juveliera māceklis, kas tikko bija ieradies Londonā, kā traks aizdrāzās pa Prāmju ielu un ielēca Temzā, kliegdams, lai cilvēki uzmanās no spokiem. Pēc izmeklēšanas atklājās, ka Prāmju ielā todien tiešām bijuši dēmoni.
Ja bērni tagad dzima ar spēju redzēt dēmonus, nekārtības, kas pašlaik valdīja Londonā, varēja kļūt vēl plašākas. Mandrāks pašūpoja galvu. Vajadzētu aiziet uz bibliotēku un izlasīt par līdzīgiem precedentiem pagātnē. Kaut kas tāds, iespējams, jau reiz noticis. Bet viņam nebija laika. Pārāk daudz darba. Pagātnei būs jāpagaida.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Ienāca kalpotājs, turēdamies pa gabalu no pentakliem.
- Policijas priekšnieka vietniece vēlas ar jums tikties.
Mandrāks izbrīnā sarauca uzacis. Patiešām? Lai notiek!
Aiciniet viņu iekšā.
Kalpotājam bija vajadzīgas trīs minūtes, lai nokāptu divus stāvus zemāk un atgrieztos kopā ar viesi. Tas deva Mandrākam laiku izvilkt no kabatas spogulīti un nopētīt savu izskatu. Viņš nogludināja matus un notrauca putekli no pleca. Beidzot, apmierināts ar spoguļattēlu, burvis cītīgi pievērsās dokumentu kaudzei uz galda, lai radītu priekšstatu par sevi kā ļoti aizņemtu, svarīgu cilvēku.
Jaunajam burvim pašam likās, ka šāda izrādīšanās ir smieklīga, bet viņš nespēja izdomāt neko labāku. Viņš vienmēr jutās nedaudz samulsis, kad ieradās policijas priekšnieka vietniece.
Atskanēja klauvējiens, tad viegli soļi. Istabā graciozi ienāca Džeina Ferēra, nesdama rokā somu. Mandrāks pieklājīgi piecēlās, bet viņa pamāja, lai kolēģis apsēžas.
- Nedemonstrē pieklājību, kad tam nav nekāda iemesla, Džon. Esmu atnākusi nopietnā lietā.
- Lūdzu… Viņš norādīja uz ādas krēslu sev blakus. Viešņa apsēdās, nolika somu uz galda un uzsmaidīja. Mandrāks pasmaidīja pretī. Viņi spēlējās kā divi kaķi, kas noliekušies pār ievainotu peli, abi spēcīgi un skaisti, abi vienādi neuzticēdamies viens otram.
Golema afēra pirms trim gadiem bija beigusies ar policijas priekšnieka Henrija Divāla atmaskošanu un kaunpilnu nāvi. Kopš tā laika premjerministrs nebija norīkojis viņam aizstājēju. Arvien vairāk neuzticēdamies saviem ministriem, Devro bija pasludinājis sevi par policijas priekšnieku, visu reālo darbu uzticot vietniecei. Džeina Ferēra pildīja šos pienākumus jau divus gadus. Viņa bija tuva Divāla kunga līdzgaitniece, bet izpelnījusies Devro labvēlību. Tagad viņa un Mandrāks bija premjerministra tuvākie sabiedrotie. Šī iemesla dēļ abi izturējās ļoti draudzīgi, lai gan senā sāncensība nekur nebija pazudusi.
