Sekot vienam cilvēkam miljonu lielā pūlī nav nekāds vieglais darbiņš, un tikai tādam pieredzējušam detektīvam kā es tas bija pa spēkam. Galvenais ir nepieļaut, lai tavu uzmanību novērš kas cits. Es nenovērsu acis no kroņa uz Dženkinsa cepures un lidoju augstu, mazliet aiz viņa gadījumam, ja viņš palūkotos apkārt. Diez vai viņš varētu uzminēt, ka viņu izseko, bet man patīk skaidrība visās lietās. Izsekošana ir mana stihija.*[1] Reiz, kad es strādāju pie algonkinu šamaņiem, ienaidnieka sūtīts ifrīts naktī ielavījās mūsu nometnē un nozaga virsaiša bērnu. Kad mēs to uzzinājām, ifrīts jau bija tālu prom. Tas bija pārvērties par bizoni un raidījis pret bērnu burvestību, lai arī viņš izskatītos pēc bizona. Bet ifrītam bija ugunīgi pēdu nospiedumi, un es sekoju šiem pēdu nospiedumiem simtiem ļūdžu pāri visai prērijai un beidzot nonāvēju viņu ar sudraba šķēpu. Bērns tika atdots atpakaļ vecākiem sveiks un vesels, tikai nedaudz zaļgans (no apēstās zāles daudzuma).
Rudens saule nolaidās aiz māju jumtiem un Haidparka kokiem, debesis krāsojās vara sarkanas. Zvirbulis novērtēja skaisto skatu. Tas man atgādināja vakarus pie piramīdām, kad džini bezdelīgu izskatā laidelējās virs valdnieku kapenēm…
Tagadnē mani atgrieza autotaures pūtiens. Jābūt uzmanīgākam, gandrīz aizsapņojos. Tātad: Dženkinss.
Ak vai.
Es izmisīgi palūkojos visos virzienos. Kur tad bija tā izteiksmīgā cepure? Nekur vairs nevarēju to atrast. Varbūt viņš bija to noņēmis? Nē arī viņa slapjās lapsas frizūru nekur neredzēja. Pa ielām staigāja vīrieši, sievietes un bērni. Visa veida un formu cilvēki. Bet no Dženkinsa ne miņas.
Zvirbulis nikni noklakšķināja knābi. Tā bija Mandrāka vaina! Ja viņš man būtu devis vismaz pāris mēnešu atpūtu, mana galva būtu skaidra. Mani tik viegli nenovirzītu no dotā uzdevuma. Es jutos kā toreiz, kad…
Koncentrējies. Varbūt Dženkinss iekāpa autobusā. Es ātri palidoju garām tuvākajiem diviem autobusiem, bet sekretāra tur nebija. Tas nozīmē, ka viņš vai nu iegājis kādā mājā, vai izkritis cauri zemei. Es pamanīju tuvumā krogu ar nosaukumu Cedaras siers. Tas bija iespiests starp divām valdības ēkām, apmēram tur, kur Dženkinss bija pazudis. Tā kā labprātīga izgaišana cilvēku vidū ir ļoti reta parādība [26] [1] Daudz biežāk notiek nelabprātīga izgaišana piemēram, brīžos, kad tev trāpa sprādziens., es izlēmu, ka derētu ielūkoties krogā.
Kavēties nedrīkstēja ne mirkli. Zvirbulis kā akmens metās zemē un, neviena nepamanīts, aizlavījās līdz durvīm. Ieslīdot krogā, es sakodu zobus un pārvērtos zvirbulis kļuva par gaļas mušu ar treknu rumpi. Šīs pārmaiņas radītās sāpes bija tik spēcīgas, ka mušas lidojums kļuva dīvaini saraustīts. Es uzreiz nespēju aptvert, kur atrodos, tāpēc kā apdullis lidinājos piesmēķētajā gaisā un beidzot iekritu vīna glāzē, ko kāda dāma jau cēla pie lūpām.
Viņa, sajutusi kustību, palūkojās lejup un ieraudzīja mani peldam apmēram collu no savām lūpām. Es pamāju viņai. Sieviete iekliedzās kā babuīns un pagrūda glāzi projām. Vīns iešļakstījās sejā kādam vīrietim pie bāra. Viņš pārsteigumā palēca soli atpakaļ, nogāžot no krēsliem divas sievietes. Atskanēja kliedzieni, lādēšanās un kritienu troksnis. Izmirkuši vīnā, muša beidzot nolaidās uz bāra letes, paripoja, beidzot nostājās uz kājām un paslēpās aiz sāļo riekstiņu šķīvja.
Nu, ja arī es nebiju tik izveicīgs un.nepamanāms, kā vaja dzētu, tad vispārējais haoss tomēr novērsa uzmanību no manis un es varēju mierīgi nopētīt istabu. Izslaucīju no vairākām acīm vīnu un straujā solī aizdejoju no bāra letes līdz tuvākajai kolonnai, izlocīdamies starp čipsiem un ceptu cūkgaļu. Uzlidojis augšup, palūkojos uz telpu.
Tur, istabas vidū, stāvēja Dženkinss, aizrautīgi sarunādamies ar diviem citiem vīriešiem.
Muša pielidoja tuvāk un pārbaudīja visus septiņus plānus Nevienam no vīriešiem nebija spēcīgas maģiskās aizsardzības lai gan no viņu drēbēm un ādas plūda vīraka smarža, kas lieci nāja par praktizējošiem burvjiem. Tas bija šaubīgs trio pārē jiem burvjiem, tāpat kā Dženkinsam, uzvalki bija pārāk lieli un pārāk grezni. Viņi stāvēja, uzrāvuši plecus. Manuprāt, visiem varēja būt apmēram divdesmit gadu. Mācekļi un sekretāri no viņiem neplūda spēka aura. Bet viņi aizrautīgi sarunājās, un viņiem acīs mirdzēja drudžains spīdums.
Nometusies uz griestiem ar kājām gaisā, muša pielieca galvu, lai ieklausītos sarunā. Nekā čalas pie bāra neļāva neko saklausīt. Es aplidoju slaidu loku ap viņiem, lādēdamies par to, ka tuvumā nav sienu. Dženkinss runāja. Es pielidoju tuvāk tagad jau varēju saost viņa matu lakas smaku un saskatīt poras uz viņa sarkanā deguna.
- …jāpārliecinās, ka līdz naktij viss sagatavots. Vai esat izvēlējušies?
