Mandrāks drūmi pamāja. Viņš atkal bija nomāktā garastāvoklī. Zinu. Bet kādam taču tas ir skaidri jāpasaka. Valstī valda arvien lielāks haoss. Nebrīnītos, ja puse no Padomes kaut ko klusībā perinātu.
- Koncentrējies uz to sazvērestību, par kuru mēs zinām. Kas jauns par Dženkinsu?
- Vēl nekas. Bet drīz būs. Pie šīs lietas strādā mans labākais džins.
I^opš Senās Ēģiptes laikiem, kad es sudraba vanaga formā izsekoju klejojošās ciltis pār smilšu kalniem, biju iemācījies labi maskēties. Šīs ciltis atstāja džinus šakāļu un skorpionu izskatā sargāt tuksnešus, kamēr pašas bija prom. Bet ērglis lidoja augstu pret sauli un no tiem viegli izvairījās. Es atklāju ienaidnieku nometni paslēptu starp zilganzaļajiem gumijkokiem Kargas oāzē un aizvedu pie tiem faraona armiju. Pretinieki gāja bojā līdz pēdējam vīram.
Arī tagad es izmantoju tikpat smalkas un nāvējošas prasmes, lai gan jāatzīst, ka situācija nebija tik spoža. Mežonīgi niknas klejotāju cilts vietā bija sīks, sarkanmatains sekretārs un plašā Sahāras tuksneša vietā Vaitholas gaiteņi un Londonas ielas. Citādi viss bija gluži tāpat. Ak jā, un šoreiz es nebiju vanags Londonai piemērotāks bija zvirbuļa tēls.
Es sēdēju uz palodzes un vēroju pretējās mājas netīros logus. Šeit nedzīvoja putnumīlispalodze bija nokaisīta ar kaļķi, uz tās bija metāla pīķi un saindētas maizes drupatas. Tipiska viesu uzņemšana angļu gaumē. Es nospārdīju maizes drupačas uz ielas, piecementēju kaļķi un, salocījis vairākus pīķus, izslīdēju tiem cauri. Es jau tā biju pagalam vārgs, bet šī Herkulesa cienīgā piepūle mani gandrīz nobeidza. Galvai reibstot, es apsēdos, lai sāktu novērošanu.
Skatpunkts novērošanai bija labs. Es varēju redzēt, kā Klaivs Dženkinss sēž pie galda. Viņš bija tievs, salicis un vārgulīgs ja vajadzētu noritēt cīņai starp viņu un zvirbuli, es derībās liktu uz putna panākumiem. Viņam mugurā vaļīgi plandījās dārgs uzvalks izskatījās, ka audums nevēlētos nonākt tuvākā saskarsmē ar burvja ādu,un zem tā bija redzams kaitinoši rozā krekls. Burvim bija bāla, vasarraibumaina seja, šauras ačeles aiz bieziem briļļu stikliem un sarkani mati, kas bija atķemmēti atpakaļ un ieziesti ar eļļu. Viņš izskatījās pēc lapsas, kas samirkusi lietū. Pa rakstāmmašīnas taustiņiem bungoja kārni pirksti.
Mandrākam bija taisnība, novērtējot Dženkinsa spējas. Nometies uz palodzes, es tūlīt pat nopētīju visus septiņus plānus, meklējot sensoru tīklus, novērošanas prizmas, rotējošās acis, ēnu uztvērējus, lodes, diskus, siltuma lamatas, fejas vai citas maģiskas būtnes, kas varētu gādāt par burvja aizsardzību. Nekā. Es uzmanīgi vēroju, vai nemanīšu kādu maģisku saikni ar Hopkinsu, bet sekretārs nedz izrunāja kādus buramvārdus, nedz lietoja noslēpumainus žestus. Viņa pirksti slīdēja pār rakstāmmašīnas taustiņiem, viņš laiku pa laikam paberzēja degunu, sakārtoja brilles vai pakasīja pumpu uz zoda. Tā pagāja pēcpusdiena. Aizraujoši.
Lai gan es visu laiku mēģināju koncentrēties uz darbu, mans prāts laiku pa laikam nomaldījās, jo a) šī novērošana bija pagalam garlaicīga; b) pastāvīgās sāpes padarīja mani nervozu. Es jutos kā neizgulējies, tāpēc ik pa brīdim aizdomājos par dažādām ar uzdevumu nesaistītām lietām par Kitiju Džonsu, par veco ienaidnieku Fakvarlu, par Ptolemaju: tādu, kāds viņš bija toreiz. Man katru reizi bija jāpiepūlas, lai atgrieztos realitātē, bet es redzēju, ka pa šo laiku nekas nav mainījies.
Pienāca pusseši vakarā, un Dženkinsā it kā ieplūda jauna dzīvība. Šķita, ka asinis viņa dzīslās sāk ritēt straujāk, miegainība pagaisa. Viņš strauji uzlika rakstāmmašīnai pārvalku, sakārtoja darba galdu, paņēma pāris papīra kaudžu un, pārmetis pār roku mēteli, izgāja no biroja.
Zvirbulis savicināja vārgos spārnus, .pašūpoja galvu, lai aizdzītu miegu, un lidoja sekretāram pa pēdām. Lejup no palodzes un tad virs Vaitholas, kur spraigajā satiksmē brauca autobusi un Nakts policijas darbinieki pastaigājās pa ielām. Karš arī ielās bija ienesis pārmaiņas, un valdībai bija ļoti grūti tās kontrolēt. Velnēni un folioti pastāvīgi vēroja esošo situāciju no drošām paslēptuvēm māju bēniņos.
Apmetos valrieksta kokā pie Iekšlietu ministrijas durvīm un gaidīju. Zem manis bija vārti, pie kuriem stāvēja policists. Atvērās durvis, un pa tām iznāca Dženkinss. Viņam mugurā bija garš ādas mētelis un rokās saburzīta cepure. Viņš pamāja sargam, parādīja caurlaidi un iznāca ārā. Mans novērojamais nogriezās uz ziemeļiem uz Vaitholu, dīvainā leņķī uzlika galvā cepuri un straujiem soļiem iejuka pūlī.
