- Brūkss jā, bet es vēl ne, ierunājās tievākais no visiem trim reimatiska izskata jauneklis ar iekritušām krūtīm salīdzinājumā ar viņu Dženkinss izskatījās pēc Atlanta.*[1] Atlants: neparasti spēcīgs mārids ar lieliem muskuļiem, strādājis pie grieķu burvja Feidija un palīdzējis uzbūvēt Partenonu apmēram 440. gadā p.m.ē. Atlants nestrādāja rūpīgi, un sekas drīz vien parādījās ēkas pamatos. Kad tika ievērotas pirmās plaisas, Feidijs lika Atlantam nokāpt pazemē un turēt ēku, lai tā nesabruktu. Man šķiet, ka mārids joprojām tur mīt.
- Trešais vīrs, Brūkss, bija tikai mazliet labāks tievām kājām un blaugznām klātiem pleciem.
Dženkinss norūcās. Tad izlem beidzot! Izmanto Trismegistu vai Porteru tur ir tik daudz iespēju.
Sīkaļa melanholiski nopūtās. Nav jau tā, ka man nebūtu no kā izvēlēties, Dženkins. Galvenais cik spēcīgam tam jābūt? Ks negribētu…
- Tu taču neesi nobijies, Vaiters? Dženkinss pasmīnēja. Palmers noraustījās, un tu jau zini, kas ar viņu notika. Vēl nav par vēlu tavā vietā atrast kādu citu.
- Nē, nē, Vaiterss steigšus metās pārējos pārliecināt. Es tūlīt būšu gatavs. Viss būs kārtībā. Tikko tu teiksi.
- Vai mūsu ir daudz? Brūkss jautāja. Vaiterss blēja kā aita, turpretim Brūksa balss bija daudz zemāka un domīgāka kā govij.
- Nē, Dženkinss atteica. Tu pats to ļoti labi zini. Tikai septiņi. Un katram tiks viens krēsls.
Brūkss iesmējās. Vaiterss ieķiķinājās kā skolniece. Likās, ka šāda doma viņus uzjautrina.
Vaitersu tomēr atkal pārņēma bažas. Un mēs līdz tam būsim drošībā?
- Devro prātu aizņem karš, Ferēra un Mandrāks dzenā nemierīgos vienkāršos ļaudis. Notiek tik daudz kas, ka nevienam pat nav laika novērot mūs. Dženkinsa acis iemirdzējās. Kurš tad kādreiz ir pievērsis mums uzmanību? Viņi zīmīgi saskatījās. Dženkinss uzlika galvā cepuri. Labi, laiks iet. Man vēl jāapciemo pāris cilvēku. Neaizmirstiet par velnēniem.
- Bet kā ar eksperimentu? Brūkss pieliecās tuvāk. Vaiterss runā prātīgi. Mums jāzina, ka tas noritējis veiksmīgi, pirms… Vai saproti?
Dženkinss iesmējās. Jūs uzzināsiet. Pats Hopkinss jums parādīs, ka nav nekādu blakusefektu. Varu jums galvot, ka tas ir iespaidīgi. Bet iesākumā…
Blāc! Ar šo skaņu es beidzu savu lēno, eleganto lidojumu. Vienā mirklī es zumēju Dženkinsam pie auss, bet nākamajā kā zibens no skaidrām debesīm nāca saritināta avīze. Tas bija nodevīgs uzbrukums. [27] [1] Un vēl sliktāk bija tas, ka avīzi sauc Patiesie kara stāsti. Mandrāka izdevums! Vēl viens nodarījums no mana meistara puses.
Mani notrieca uz grīdas galva reiba, visas sešas kājas kūla gaisu. Dženkinss ar draugiem mani izbrīnā aplūkoja. Mans ienaidnieks, dūšīgs bārmenis, pamāja viņiem ar avīzi.
- Beidzot trāpīju! viņš jautri uzsauca. Zumēja jums pie pašas auss. Briesmīgi liels un trekns eksemplārs, gluži neraksturīgi šim gadalaikam.
- Jā gan, Dženkinss novilka, acis samiedzot. Viņš nenoliedzami pārlūkoja mani visos plānos, bet es izskatījos kā muša no pirmā līdz ceturtajam, tā ka viņš neko nevarēja redzēt. Pēkšņi viņš spēra soli, lai mani samītu. Es pavēlos malā mazliet straujāk, nekā pienāktos apdullinātai gaļas mušai, un metos uz tuvākā loga pusi.
Izlidojis uz ielas, paturēju acīs kroga durvis, pie reizes pārbaudot savus spēkus. Tas nudien ir šokējoši, kad džinu, kas ir … [28] [1] Izvēlies vienu no šīm iespējām: a) Kvadešas kaujā ar vienu roku pieveicis briesmīgu utuku, b) no tīras zemes uzcēlis Urukas mūrus, c) iznīcinājis trīs saimniekus ar noslēgto vārdu spēli, d) runājis ar Zālamanu vai e) cits.
, notriec pie zemes ar sarullētu avīzi. Diemžēl tā bija skumjā īstenība. Visa šī maskēšanās un strādāšana Mandrāka labā nebija man nākusi par labu. Mandrāks… tā bija Mandrāka vaina. Viņš par to samaksās, tiklīdz man radīsies pirmā izdevība. [29] [1] Savā pašreizējā stāvoklī es viņam neko nevarēju padarīt. Vismaz viens pats ne. Daži džini, to skaitā Fakvarls, vienmēr ir mēģinājuši noorganizēt kopīgu sacelšanos pret burvjiem. Man tās vienmēr likušās muļķības, kaut kas nesasniedzams, bet, ja Fakvarls ierastos pie manis pašlaik un vēlreiz piedāvātu viņiem piebiedroties, es to darītu ar vislielāko prieku.
Baidījos, vai Dženkinsam nevarētu būt radušās aizdomas, ka neesmu parasts kukainis, un tāpēc viņš varētu mēģināt no manis izvairīties. Bet, man par lielu atvieglojumu, sekretārs pēc pāris minūtēm parādījās uz ielas un bez mazākajām aizdomām aizsoļoja uz Vaitholu. Es zināju, ka mušas izskatā vairs nedrīkstu viņam tuvoties, tāpēc sakozdams zobus no sāpēm atkal kļuvu par zvirbuli un turpināju izsekošanu.
