"Jūs ko, te visi prātu esat zaudējuši?! Izmantot maģiskos ļaudis mājas darbos! Ja nu atnāk kāds kaimiņš vai atbrauc tēta darbabiedrs? Ko jūs teiksiet? Vecāki mums mācīja ar savu uzvedību neradīt ne mazākās aizdomas. Neizmantot ne buršanos, ne maģiju, bet atliek viņiem tikai nedaudz savārgt, lai uzrastos jūs abas un sāktos mājā jukas!"
Tante Kristiānā klausījās vien pa ausu galam, jo nekādi nevarēja atkabināt kāju, kuru bija aizgrūdusi aiz auss. Un izskatīties cienīgi šādā pozā ir diezgan grūti. Arī vecākā tante Zuzanna spēja tik vien, kā, lūkojoties griestos, pateikt "tā ja". Redzēdama, ka neviens netaisās viņai iebilst, Rasa traucās uz priekšu pilnās burās. Viņa aizliedza izmantot burvestības, lika nozust jelkādiem maģiskiem radījumiem, norādīdama uz pulksteņvīriem un zirnekļu bariem. Tajā mirklī, kad Rasai šķita, viņa ir guvusi uzvaru, viņas priekšā kā no nekurienes uzradās Roberts.
"Rasa kopš tā brīža, kad pienāca ziņa, ka tu esi ieslēgta skolā, Mežvidos daudz kas ir mainījies! Ar vecākiem nepavisam nav labi."
"Kas? Es tūlīt gribu redzēt mammu!"
Viņi devās uz augšstāvu. Roberts bija nolēmis māsai neslēpt neko. Pēc vecāku un vecvecāku apciemojuma visi klusēdami atgriezās dzīvojamajā istabā. Viņiem bija pievienojusies arī tante Kristiānā, kura beidzot bija atkabinājusi aizsprausto kāju un gāja, ļaudama pastalām mīksti plakšķēt pret grīdu.
"Tagad es uz mirkli gribu pabūt viena, man ir jāpadomā." Rasa aizcirta savas istabas durvis līdzgājējiem degungalā.
"Nu ko. Iesim mēs katrs uz savu istabu. Izskatās, šodienai pietiks," noteica tante Kristiānā un aizgāja uz savu torni.
Izabella satraukti paskatījās uz Robertu un Jāni.
"Mums ir jādodas uz Zemzemi! Ar kliņģerīšu sēklām viņi tālu netiks," viņa sacīja un izvilka no kabatas savu brūno pudelīti. "Bet mums viss izdosies, jūs redzēsiet!"
Izabella gribēja doties ceļā tūliņ pat. Roberts ieteica vēlreiz visu apdomāt, jo viņi nekad nebija gājuši uz Zemzemi vieni. Brālis mēģināja pārliecināt māsu, ka viņu plānā jāiesaista arī tante Kristiānā un Rasa. Izabella uzstāja, ka viss esot jādara vieniem pašiem, viņas tikai traucēs realizēt plānu.
'Tante Kristiānā domās, ka visu zina par visiem vislabāk, tāpēc nepārtraukti mūs komandēs un izrīkos. Turklāt mēs nevaram būt droši, ka vissvarīgākajā brīdī viņai neuznāk iedvesma, tad mēs tāpat paliksim trijatā!" protestēja Iza.
"Bet mēs uzņēmām tanti Kristiānu Rozā kvarca brālībā! Un Rasa ir mūsu vecākā māsa!" savu viedokli aizstāvēja Roberts.
"Nu, tur jau tā lieta, ka vecākā māsa! Viņa visu desmit reizes pārbauda, pirms kaut ko uzsāk. Rasa gribēs pārskatīt receptes, pēc kurām es taisīju savu burvju dziru, liks man parādīt sastāvdaļas, sāks vēl eksperimentēt. Tā tas vilksies mūžību! Tu redzēji, kā šodien bija ar vectēvu? Mēs nevaram gaidīt! Mums ir jāpalīdz viņiem atbrīvoties no šīs ligas! Iesim trijatā un ar visu tiksim galā!"
"Tu domā, mēs spēsim pārvarēt robežu starp Šo Pasauli un Zemzemi? Mēs nekad neesam turp gājuši vieni paši. Tu domā…"
"Tad jau redzēs!" Izabella pārtrauca brāli. "Ar problēmām cīnīsimies, kad tās parādīsies, nav ko lieki prātot! Pagaidām viss rit kā pa diedziņu. Dosimies turp šovakar," Izabella steidzās viņus pierunāt. Tā kā zēniem nebija labāku priekšlikumu, viņi piekrita. Draugi nolēma būt gatavi ceļojumam, kad mājās visi būs devušies pie miera.
Laiks vilkās neciešami lēni. Beidzot māja noklusa. Nodzisa gaisma tantes Kristiānās istabā, pēc tam arī Rasas. Kad namā vairs nebija dzirdama neviena skaņa, draugi sapulcējās priekšnamā, kur steidza ģērbties, lai dotos aukstajā nakti. Dvīņu sejas pauda apņēmību neatkāpties no iecerētā. Jānis, ierauts šodienas baisajos notikumos, bija aizmirsis domāt par bailēm. Zēns zināja, ka izvēli ir izdarījis un atpakaļceļa vairs nav.
Mēness laipni rādīja ceļu, pavadot viņus no Mežvidiem līdz pat ozolu birzij. Jānis vēroja spilgto pilnmēnesi, kurš darīja pasauli tik gaišu kā dienā, vienīgi meta noslēpumainas, zilas ēnas. Lielais mēness kā uzticams pavadonis sekoja bērniem soli solī. Draugi gāja klusēdami, domādami katrs savas domas. Arī mežs šodien klusēja, neviens zariņš nečaukstēja, neviens putns miegā neiesvilpojās.
Varbūt tomēr nebija prātīgi doties uz Zemzemi trijatā, domāja Jānis. Dzīvodams Mežvidos, zēns bija iepazinis apkārtni. Viņš pazina katru koku un krūmu. Nu jau Jānis, tāpat kā Roberts ar Izabellu, varēja teikt: "Šis ir mūsu mežs, tajā iet ir droši." Te bija draugi Spoku mežā un viņa ozoliņš. Šeit Jānis bija pārliecināts, ka tiks galā ar jebkuru pārbaudījumu. Tomēr Zemzemē viņus gaidīja kaut kas pārāk liels un biedējošs.
