Tā sagatavoti, bērni bija gatavi eksperimentam. Jancis pats labprātīgi iegāja jau pazīstamajā istabiņā, apgūlās gultā un mēģināja atsaukt atmiņā sapni un sajūtas. Tās nāca kopā ar miglas vāliem. Atkal apkārt neko nevarēja redzēt, bet šoreiz Jancis nebija viens. Viņš turējās cieši pie rokas tētim, kurš mudināja kāpt augstāk kalnā un tur nogaidīt, līdz uzausīs saule. Tas bija gudrs lēmums. Jo augstāk viņi kāpa, jo migla atkāpās un ar to kopā arī bailes. Jancis sapnī lika uzaust saulei, un tā ausa. Jo augstāk tā cēlāk pār koku galotnēm, jo straujāk dila miglas sega, kas klāja ieleju kalna pakājē. Lūk, jau ir redzama bedre un tās dibenā raiba oliņa. Dienas gaismā bedre nav nemaz tik dziļa. Un arī olai sapnī Jancis lika pārcelties atpakaļ uz putna ligzdu. Mirkli šaubījies par ķīvīti vai cīruli, viņš izlēma par labu ķīvītei. Piesardzīgais putniņš neļaus vēlreiz olai nokļūt neceļos, tā, lūk! Jancis atvēra acis.
Nebija nemaz tik grūti! Par to viņi visi spriež, dodamies mājupceļā. Tagad viņi zina, kā mainīt sapņus, un tas ir dziļš mierinājums Jancim, kurš vēl arvien, naktī redzot sliktu sapni, grib skriet uz vecāku guļamistabu pēc glābiņa. Roberts gan šaubās, vai ar tik vienkāršu metodi var glābt Zemzemi. Izabella izsaka pieņēmumu: "Ja visi ļaudis vienā laikā liktos gulēt un sapņotu par laimīgām beigām…"
"Beidz fantazēt! Iedomājies Viedo Padomi, kuri tā vietā, lai cīnītos, ietu pasapņot!"
"Jā, bet Sapnītis teica!"
"Sapnītis," Roberts nicinoši novelk. "Vai jūs varat iedomāties vienu varenu burvi, kuru sauc tādā vārdā?"
"Es varu gan!" Jancis pats brīnījās par savu degsmi, ar kādu metās aizstāvēt jauno draugu.
Pēcpusdienā uz Mežvidiem Jancim pakaļ atbrauca tētis. Tikai iekāpis mašīnā un izdzirdējis jautājumu: "Nu, stāsti, kā gāja! Vai labi pavadīji laiku?", zēns aptvēra, kādā ķezā iekūlies. Neviens gan tieši nebija aizliedzis stāstīt par Zemzemi, taču Jānis pats saprata — tas nebūtu lāgā. Viss notikums bija tik neticams un prātam neaptverams, ka labāk par to klusēt. Tētis, mamma un omīte iesākumā to uzskatītu vienkārši par apcelšanos. Ja viņš turpinātu uzstāt un paliktu pie sava, nodomātu, ka bērns ir izkūkojis pēdējās skaidrā prāta paliekas, un noteikti aizliegtu vēl kaut reizi brāļoties ar tik dīvainiem ļautiņiem kā šie Mežvidu iemītnieki. Tādām un tamlīdzīgām domām šaudoties pa galvu, zēns meklēja risinājumu. Nesagaidījis atbildi, tētis uzlūkoja Janci ar raižpilnu skatienu.
"Tu labi jūties? Viss kārtībā, dēliņ?"
Šis gādīgais "dēliņ" palīdzēja Jancim izšķirties. Viņš nolēma, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, un sāka stāstīt visu pēc kārtas, aprakstot katru būvi sētā, durvju skaitu, kaķu raksturus, suņu ieradumus, žurnālus, ko Mežvidu ļaudis lasa, tējas garšu, istabu izvietojumu. Tādā garā viņš turpināja arī ar mammu un omi, līdz viņu interese apsīka, un Jancis palika viens savā istabā. Te viņš domās pārdzīvoja vēlreiz visu pēdējās dienās notikušo.
Iespaidi bija tik spēcīgi, ka to varā viņš bija arī pirmdienas rītā, dodoties uz skolu. Līdz ar to tā izrādījās viena trakoti grūta diena. Jāņa domas nemanot atkal aizklīda uz Zemzemi visnepiemērotākajos brīžos. Tas beidzās ar četrinieku matemātikā un piezīmi dienasgrāmatā par mājās atstātu latviešu valodas darba burtnīcu.
"Tas ir par traku!" rājās Iza. "Lūdzu, savācies!"
"Kāpēc jūs vispār nākat uz skolu?" Jancis sāji iebilda. "Ja es varētu dzīvot burvju dzīvi, es savu kāju skolā nespertu. Priekš kam?!"
"Jā, jā! Priekš kam mācēt lasīt, rēķināt? Sava vārda vietā var ievilkt krustiņu. Pilnīgi pietiek, ja vari pateikt "Abrakadabra" un "Sezam, atveries!". Ir pilnīgi lieki zināt, kas sarakstījis operu "Burvju flauta" vai pie kādiem atklājumiem Ņūtonu noveda ābols. Ja esi burvis, drīksti būt apaļš muļķis!" Roberts apcēla Jāni. "Redzi, dēliņ, ja tev ir dotas spējas, tad kopā ar tām nāk arī pienākums tās izkopt, kļūt par mācītu vīru, darīt godu…"
Izabella iesmējās un sasita plaukstas.
"Papucis, kas papucis! Kad pagājušo gadu Roberts palaidās mācībās, papiņš viņam lasīja morāli šiem pašiem vārdiem, bet es pilnīgi Robim piekrītu, ja tu gribi nākt uz Zemzemi, tev ir jāmācās labi un vēl labāk, lai vecākiem nebūtu iemesla tevi nelaist."
Jānis piekrita, vecākos labāk aizdomas neradīt.
Nākamajās dienās zēns centās mājasdarbus pildīt cītīgi. Viņš pat neiebilda un pirms iziešanas no mājas ļāva omei pārbaudīt, vai šalli ir aplicis pareizi un kakls nav pliks. Tāpat paklausīgi pastiepa pieri pretī rīta atvadu skūpstam un atviegloti uzelpoja, kad dzīvokļa ārdurvis aiz viņa aizcirtās. Reizēm Jāni šī čubināšanās šausmigi kaitināja, un šis bija tieši tāds rīts. Zēnam sāpēja kakls un arī no deguna vienā laidā kaut kas tecēja. Nez kur bija saķertas iesnas. Arī laiks bija rudenīgs — slapjš, slapjš, slapjš. Lietus lija un lija bez apstājas. Šķita, ka visi šņaukājas. Varbūt arī pasauli ir piemeklējušas iesnas — šī kaitinošā, uzmācīgā lietus veidā.
