Jancis bozās, viņš šodien daudz labprātāk atrastos kādā citā vietā. Piemēram, Zemzemē, nevis vilktos uz skolu, kur drūmumu nespēja kliedēt pat lampas, kuras skolotāja atstāja ieslēgtas visas dienas garumā. Vienīgais mierinājums — Jānis tur satiks dvīņus. Tas padarīja zēnu možāku.
Uz Izabellas prašņājumiem — "Kas tev šodien kaiš? Ko tu tik drūms?" — Jānis nočukstēja, ka laikam saķēris iesnas. Izabella ņipri atteica, ka tas nu gan nav iemesls, lai bēdātos, un lai viņš paskatoties apkārt, tagad šņaukājas visi.
"Iesnas? Kas tām pievērš uzmanību?" Roberts runāja, mazliet aizsmacis, un, kārtējo reizi nošķaudījies, aicināja sarīkot šķaudīšanas olimpiādi starp sestajām klasēm. "Bet, ja nopietni, tad, Jāni, parādi man savu ģeogrāfijas karti. Kā tu izpildīji mājasdarbu?"
Roberts nedaudz nervozēja un gribēja salīdzināt. Drīz ap viņiem jau bija sapulcējusies pusklase. Jānis aizmirsa savu nepatīkamo šī rīta notikumu, jo te nu bija joma, kur viņš var izcelties. Viņa kontūrkartes bija rūpīgi izkrāsotas un — galvenais — pareizi, jo ome jau nu gan neļautu savam mazbērnam iet uz skolu ar nepareizi izpildītu mājasdarbu.
"Kā tu vari tik kārtīgi aizkrāsot?" brīnījās Izabella. "Tu laikam esi ļoti, ļoti pacietīgs," viņa apbrīnoja draugu.
Jānis glaimots pasmaidīja. Izskatījās, ka diena tomēr būs laba.
Piektdienas pēcpusdienā smaids rotāja Jāņa seju kā pielīmēts. Viss ritēja kā pa diedziņu — vecākiem nebija iebildumu pret ciemošanos Mežvidos. Viņi jau soļoja pa pazīstamo ceļu caur mežu uz ozolu birzi. Rasa ar Izabellu un vectēvu gājienu noslēdza. Vectēvs gāja līdzi, lai ielaistu bērnus Zemzemē. Šoreiz arī stāvās kāpnes vairs nesagādāja Jancim nekādas grūtības, un, tikko nostājies uz Zemzemes lielceļa, viņš plijās virsū draugiem:
"Ejam nopirkt zugū!"
"Labi, ejam!" Pārējiem nebija nekas iebilstams.
Viņi atkal devās garām dīvainajai mājai ar vilku skulptūrām, kuras Jānim likās patiesi esam dzīvas.
"Nē, nudien, tās ir dzīvas!" Jancis vēroja draugu reakciju, bet viņi izlikās neko nedzirdam. Izabella saņēma Janci aiz rokas un lika to pašu darīt arī Robertam.
"Šoreiz mēs tevi vairs nepazaudēsim!"
Tirgū nekas nebija mainījies, tā pati apdullinošā murdoņa, čalas un burzma. Šoreiz viņi gāja, stingri sadevušies rokās, un tā nonāca līdz tirgus plača vidum, kur, klusai mūzikai skanot, ļoti lēni griezās platforma ar četrām milzīgām, caurspīdīgām tvertnēm, kas bija pilnas ar stikla bumbiņām. No sākuma Jancis šo ierīci noturēja par karuseli, bet bumbiņas šķita pazīstamas.
Aptvēris savu alošanos, viņš jautāja: "Zugū?"
"Jā, tas ir ZUGŪ automāts. Nu, kuru tu ņemsi? Zemes, Uguns, Gaisa vai Ūdens?"
"Kas notiks, ja paņemšu nepareizo?"
"Nekas liels. Jo tevī ir visas enerģijas, tikai tā, kas ir dominējošā, labāk nodrošina sakarus, citādi tu vari saņemt kļūdainu ziņu vai vispār nesaņemt, ja attiecīgās enerģijas tevī ir maz."
"Labi, pamēģināsim Ūdens zugū!"
Roberts piegāja pie platformas pretī Ūdens enerģijas milzu toverim, pastiepās pirkstgalos un atverē iemeta naudu. Tūliņ arī uz paliktņa izripoja viena bumbiņa, kura izskatījās kā aprasojusi. Roberts to svinīgi pasniedza Jancim.
"Tavs pirmais burvju atribūts!"
Stikla lodīte bija vēsa, un, cik varēja spriest, to apgrozot, nekā brīnumaina tajā nebija, tikai kāda rasas lāsīte notecēja, atstājot aiz sevis slapju sliedi.
"Kāpēc tur nav Salamandras?"
"Tev jau nav pienākusi neviena ziņa!"
"Nu, tad atsūtiet! Nu, lūdzu!"
Taču lūgums šoreiz netika uzklausīts, jo viņa priekšā nostājās Artūrs ar kompāniju.
"Ko es redzu?! Dvīņi ar piekabi! Vēlreiz prieks jūs satikt! Vai tagad jūs jāsauc par trīnīšiem?"
"Liec mūs mierā! Ejam, Robi, ar trakajiem labāk pa labam!"
Izabella vilka Robertu prom.
"Aāāāk, Iza-bella! Ak, kreimene tu! Es tevi satiku nenoskūpstītu!" falsetā iedziedājās Artūrs.
Izabella apmetās riņķī. Vienu īsu mirkli Jancim šķita, ka viņa klups dziedātājam virsū — skrāpēs, kodīs un kniebs. Visi aizturēja elpu.
Izabella paņēma Robi un Janci aiz rokas un, cik iespējams mierīgi, noteica:
"Artūrs ir mans skolotājs. Viņš man māca būt savaldīgai un neuzsprāgt dusmās par katru sīkumu."
"Jā, un treniņi notiek regulāri, katru reizi, kad jūs satiekaties!" smējās Roberts. "Kādreiz pēc katras Artūra zobgalības Izabella metās viņam virsū. Un jāsaka godīgi, es viņai palīdzēju, cik spēju!"
"Tad, lai es kļūtu pacietīgāka un neaizsviltos dusmās par katru sīkumu, vecmāmuļa un Rasa man pagatavoja speciālu mikstūru ar garu latīnisku nosaukumu, no kuras es atceros tikai pēdējo zilbi "-tiens"."
"Tā mikstūra labi darbojās," iestarpināja Roberts. "Tevi pat nebija interesanti vairs kaitināt!"
"Jā, tā bija gan!" Izabella apmierināta smaidīja. "Ar laiku es vairs mikstūru nedzēru, bet atcerējos tikai izskaņu "-tiens". Katrreiz, kad sadusmojos, es to pie sevis atkārtoju un atgūstu savaldību."
Par savu zugū Jancis atcerējās, tikai tuvojoties Babes mājai.
"Atsūtiet man kādu ziņu!"
