Dvīņi paņēma savas stikla lodītes un kaut ko tur iečukstēja. Jānis nenovērsdamies lūkojās uz savu zugū. Lodītes centrā sāka burbuļot maza strūklaciņa. Tā čaloja, piesaistot uzmanību. Ūdens lāsītes sāka formēties un veidoties, griezties vērpetē, līdz parādījās brīnumdaiļa meitene ar zivs asti.
"Nāra!"
"Jā, tā ir Undīne — Ūdens stihijas dabas gars."
"Viņa ir tik skaista!" Jancis bija satriekts.
"Klausies, ko tā tev saka!"
Patiesi, Undīne visiem spēkiem centās piesaistīt uzmanību. Pieliecies zēns izdzirdēja: "Esi sveicināts Zemzemes pasaulē! Tu esi mans labākais draugs!"
Pēc mirkļa Undīne pazuda, atkal pārvēršoties rasas lāsēs uz stikla bumbas.
"Fantastiski! Tagad es!" Jancis pielika bumbu pie lupām un teica: "Jūs esat mani labākie draugi! Tas ir tik forši!"
Tūliņ ari dvīņu bumbas sāka sprakšķēt un dzirksteļot, un drīz no liesmu mēlēm izveidojās Salamandras. Kad tās, nodevušas ziņu, atkal nozuda, Jancis jautāja: "Kas mājo Zemes un Gaisa stihiju bumbās?"
"Gaisa un Zemes stihiju zemākie gari. Gaisa stihijai tie ir Silfi un Zemes stihijai tie ir Gnomi."
"Gnomi! Tie taču ir rūki!"
/
"Šos mazos, izpalīdzīgos dabas gariņus viņu vārdos — Salamandras, Silfi, Undīnes un Gnomi — 16. gadsimtā nosauca alķīmiķis un dziednieks Paracelzs."
"Ja ir mazi gariņi, tātad ir arī lieli?" ieinteresēti jautāja Jānis.
"Ir gan! Tie nāk no gaismas būtņu jeb eņģeļu pasaules un spēj mainīt savu izskatu un lielumu pēc vajadzības. Tu tos vari ieraudzīt arī cilvēku veidolā."
"Vienreizēji!" Jancis bija sajūsmināts.
Tajā pēcpusdienā viņi neskaitāmas reizes sūtīja viens otram ziņu ar zugū, līdz Janča nāra parādījās, klusējot uzsita ar asti un atkal nozuda — viņai apnika.
"Kā tā var?! Un ja nu man jānosūta kāds steidzams ziņojums?"
"Viņa nav muļķe, bet saprātīga būtne. Un ļoti labi saprot, ka mēs pašlaik niekojamies. Arī nārai ir savs raksturs. Šķiet, tava Undīne ir niķīgāka nekā mūsu Salamandras. Centies sadraudzēties! Pasaki, cik laimīgs esi, dabūjis savu zugū."
Patiesi, pēc pāris laipniem vārdiem Undīne atkal parādījās un draudzīgi pamāja.
Svētdienas rītā Mežvidos bērnus gaidīja pārsteigums. Nē, Jāņa zugū, kurš Virszemē zēnu neklausīja, arī šorīt nebija sācis darboties, kaut arī viņš, tikko atvēris acis, uzreiz bāza roku zem spilvena, lai aplūkotu savu stikla bumbiņu ar visām rasas lāsēm. Pārsteigums nebija arī brokastu plānās pankūkas, kas augstos torņos šūpojās uz šķīvjiem, kā arī neizsmeļamās iespējas tās pildīt gan ar saceptu gaļu, gan biezpienu, gan kausētā siera masu, gan ievārījumiem, kuru trauciņi rindojās cits pie cita. Kad visas šīs pārmērības bija nobaudītas, zēnam kārojās vēl pēc pēdējās pankūciņas. Jancis nespēja pretoties un apbēra to ar cukuru, kurš kožot kraukšķēja zobos.
"Mmm, cik gardi un labi!"
Dvīņu mamma bija teikusi, lai tik sēžas pie galda un ēd bez kādiem smalkumiem. Ar to domādama, ka naži un dakšiņas šoreiz var palikt atvilktnē. Viņai bija taisnība, tāpat sarullētās pankūkas, turot rokās un uzmanot galus, pa kuriem spraucās laukā pildījums, ēst bija daudz garšīgāk un, protams, arī jautrāk.
Šorīt Jāņa mamma būtu brīnījusies par viņa ēstgribu. Atklāti sakot, zēns bija pārsteigts, cik daudz var apēst. Viņš atšļuka pret krēsla atzveltni. Ar acīm vēl kādu pankūku kārojās, bet Jānis prātīgi apsvēra, ka ēst vēl jau būtu kaitīgi veselībai. Un tieši šajā svētlaimes un pārēšanās pārlaimības mirklī virtuves durvīs parādījās Babe. Vismaz ļoti līdzīga Babei, tikai tāda kā sīkāka, sakņupušāka.
"Babe!" iegavilējās Izabella un traucās uz durvīm. "Tu tik reti mūs apciemo!"
"Jā, šorīt sakārojās tavas mammas pankūku! Kāda vēl man atradīsies?"
Uh, par laimi galda vidū bija vēl viens šķīvis ar pussagrautu
pankūku torni. Babe iztaujāja mājniekus un kāri ēda. Ar kaulainiem, līkiem, no vecuma izdēdējušiem pirkstiem, viņa plēsa pankūku gabaliņus un lika sev mutē, kas bija tik… tik krunkaina un sačervelējusies. Brrr! Briesmīgs skats! Jānis novērsa acis. Kā viņš iepriekš nebija pamanījis ne Babes matu pinkas, ne līkos, kaulainos pirkstus.
"Viņa ir briesmīgi veca," Jancis čukstēja, pieliecies pie Roberta.
"Bet, protams! Viņa ir mūsu vecvecvecvecvecvecmāmiņa. Viņa ir mūžsena."
"Kā mūmija?"
"Apmēram, tikai dzīva. Viņas mājas ir Zemzemē."
"Tur tava senā vecmāmiņa izskatījās pavisam jauna un žirgta."
"Tā ir. Tur maģiskā dzīvības enerģija uztur viņu visu laiku vienā vecumā, kaut tūkstošiem gadu, taču Virszemē viņa ātri zaudē spēkus. Tāpēc apciemo mūs reti un nekad neuzturas ilgāku laiku."
"Klau, puika, kā tev patika Zemzemē?" Babe pēkšņi jautāja.
Jancis nodrebēja. Kaut ari acis Babei bija palikušas tās pašas mīļās un laipnās, viņš tomēr baidījās no mūžsenās vecmāmuļas jaunā veidola.
"Jā, kundze, patika ļoti."
"Jā, jā, bet ar patikšanu vien būs par maz. Jāmācās! Mēs Viedo Padomē nolēmām, ka pienācis laiks Virszemes ļaudīm atklāt slepenās zināšanas. Katrs, kurš vēlas, var mācīties izprast…
Kad nāks laiks, lai var lietot, lai mūsu pulks ir lielāks…
