Par viņa prombūtnes laika notikumiem Mežvidos Jānis uzzināja tikai pēc ziemas brīvlaika, kad draugi atkal satikās skolā. Roberts stāstīja īsi — tracis sacēlies milzīgs. Viņu tik nosvērtā māsa Rasa bija galīgi zaudējusi galvu. Pārnestā nozīmē, protams. Un kliegusi, lai viņi vairs neuzdrīkstas spert ne kāju viņas istabā un jelkad mūžā aiztikt viņas lietas, šeit Iza iestarpināja, ka tas viņā radījis aizdomas, ka māsai ir kas slēpjams. Steidzīgi tikusi izsaukta Babe, kura bijusi mierīgāka, nekā varēja sagaidīt. Likusi atkārtot visiem aizsardzības burvestības un dvīņiem uzdevusi par sodu paātrinātā kārtā izstudēt mazo maģijas enciklopēdiju un trīs neiedomājami biezos burvestības pamatu sējumus. Tad viņa nozudusi, jo ar zugū palīdzību izsaukta uz Zemzemi. Ak, jā, vēl viens norādījums bijis — arī Jānim paātrināti jāapgūst aizsardzības tehnikas. Tamdēļ būtu labi, ja jau nedēļas nogalē viņš varētu turpināt mācības Zemzemē.
Ari Jancim bija kas draugiem stāstāms. Pēc atgriešanās no Mežvidiem mammai uzmācās tāds kā nelabums, domājuši, ko nelāgu ieēdusi, bet, tā kā sliktā dūša nav pārgājusi, mamma devusies pie ārsta, un — abrakadabra — Jancim būs māsiņa! Tagad tētis un ome ir aizņemti ar mammu, mamma pārņemta pati ar sevi un Jancis atstāts savā vaļā un var doties, kurp vien vēlas. Kaut vai uz Zemzemi. Ja viņam tur tik ļoti nepatiktu un viņam nebūtu tādu draugu kā Izabella un Roberts, viņš, goda vārds, justos aizvainots, pamests un lieks.
"Tad tu zini, ka tevi laidīs?" Izabella precizēja.
"Nu, protams, viņi būs laimīgi, ka varēs tikt no manis vaļā! Netraucēti apbrīnos mazas cepurītes un vēl mazākas zeķītes. Tētis dūdos kaut ko mammai pie auss, un oma pienesīs ēdienu, jo mammai ' tagad jāēd par diviem. Vai jūs mani šajā ainiņā kaut kur redzat?"
Jānis bija ar mieru atteikties no mācībām un pat no karatē nodarbībām, lai tikai varētu dzīvoties Zemzemē. Tur viņš jutās labi — piederīgs, bet Virszemē viņam ik pa brīdim gadījās kādi nepatīkami piedzīvojumi. It īpaši, ja dvīņu nebija līdzās — kā šodien. Izabella ar Robertu bija aizbraukuši pie zobārsta, tādēļ Jānis skolā atkal bija sajutis neciešamo vientulību un atstumtību, taču tā vēl būtu bijusi tikai pusbēda.
Ceļā uz mājām viņš bija piedzīvojis kārtējo pazemojumu. Vēl pusceļā no skolas līdz upītei Jāni panāca ierastie viņa vajātāji. Kāds ar celi iespēra viņam pa pēcpusi. Viņu grūstīja un apsaukāja. Jurģis atņēma viņam somu un tās saturu izbēra visa ceļa garumā līdz pat pieturai. Neviens viņus nepacentās apturēt. Puikas rimās vien tad, kad pienāca autobuss un aizvizināja viņu ņirdzīgos ģīmjus tālumā, un Jānis, asaras rīdams, vāca kopā izmētātās lietas.
Drūms un nomākts, viņš atvilkās mājās. Uz visiem omes jautājumiem atbildēja: jā, nē, labi, normāli. Tad, aizbildinājies ar mācībām, ieslīdēja savā istabā un cieši aizvēra durvis. Nu viņš sēdēja pie galda un truli blenza grāmatā. Goda vārds, ja varētu, viņš pārceltos uz Zemzemi pavisam. Iemācītos burt, tad atgrieztos un viņiem visiem atriebtos. Tikmēr ome, kurai bija trenēta un modra acs, sēdēja virtuvē pie ēdamgalda un prātoja. Viņas mazdēlam kaut kas bija atgadījies. To nevarēja tā atstāt. Vajadzēja noskaidrot, izdibināt.
Tādus abus atrada Jāņa vecāki, kad pārnāca no darba. Oma izklāstīja savus vērojumus un sūtīja Jāņa mammu izdibināt patiesību — runāt ar dēlu.
"Mīlulīt, kas noticis?" mamma, tikko istabā ienākusi, vaicāja.
"Nekas nav noticis. Kā parasti." Jānis, nodūris galvu, švīkāja ar pildspalvu papīra lapu.
"Atkal tevi aiztika?" mamma mudināja dēlu uz atklātību.
"Nu, jā," Jānis nomurmināja.
Mamma klusēja, viņa nezināja, ko teikt. Jau neskaitāmas reizes viņa bija sašutusi, vaimanājusi un dusmojusies. Vienreiz pat aizskrējusi uz skolu pie skolotājas, bet tā bija viņu mierinājusi, ka tik traki jau neesot — citur esot trakāk. Izmētāti rakstāmpiederumi, pāris dunkas un apsaukāšanās, tas jau neesot trakākais, kas varot notikt. Bērni paaugšoties, atnākšot prāts, radīšoties citas intereses, un viss būšot kārtībā. Brīdi apdomājusies, māmiņa apskāva dēlu un ņēmās mierināt. Neko citu pašlaik viņa nevarēja solīt, tikai to, ka viņa ar tēti apdomās, kā rīkoties, un ka patiešām tai lietai vienreiz ir jādara gals. Vairāk lai nomierinātu satraukto mammu, nekā patiešām tā jūtoties, Jānis sāka smaidīt un atbildēt viņai uz jautājumiem, teikt, ka viņš jau nemaz tik ļoti nepārdzīvo un ka tiešām tik traki jau nemaz nav.
"Redzi, pat neviena ziluma," viņš sacīja, atrotīdams kreklam piedurkni. Nomierinājusies un, kā viņai likās, nomierinājusi dēlu, mamma aizgāja.
