Jānis pastūma grāmatas nostāk — mācīties tagad nebija iespējams. Zēns gribēja kādu mirkli padomāt. Un padomāt par kaut ko jauku. Viņš izvilka no kabatas savu zugū. Stikla lodīte bija mierinoši vēsa. Gludais stikls maigi iekļāvās plaukstā. Jānis to mirkli virpināja pirkstos — turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, tad nolika uz galda virsmas un sāka griezt kā vilciņu. Iegrieza vienreiz, otro reizi. Kad lodīte beidza riņķot, paņēma un iegrieza vēl trešo reizi no visa spēka.
"Izbeidz! Tūliņ pat izbeidz!" — viņš izdzirdēja kādu spalgu un arī izmisušu balstiņu kliedzam. "Es tev saku, stājies! Man ir slikta dūša!"
Jānis, pārsteigts un iztrūcināts, paņēma lodīti plaukstās. Atspiedusies ar plaukstām pret stiklu, izvalbītām acīm viņā lūkojās viņa Undīne.
"Lai zibens tevi sasper, nejaukais puišeli! Ka tevi deviņi pērkoni! Ko tu dari?" mazā ūdensmeita dusmojās, bet Jānis neatņemdamies pārsteigts lūkojās viņā. Zēns nebija pamanījis, ka Undīnei ir tik ļoti izvalbītas acis. Nu, gluži kā zivij vai vardei.
"Ko blenz, it kā nāru nekad nebūtu redzējis savā mūžiņā! Jupis tevi rāvis, kā man sareiba galva!" Nāra pielika plaukstu pie pieres. "Ārprāts, kādiem nelgām tikai mums, gariem, nenākas kalpot," viņa nošņāca un uzmeta lūpu. Jānis steidzās atvainoties un pauda savu sajūsmu par to, ka ūdensmeita ir parādījusies.
"Piedod, lūdzu, bet es nezināju, ka tu atnāksi, tu nekad nenāc."
"Nu, ja saimniekam ir slikti, mūsu uzdevums ir palīdzēt," nāra teica, šķoboties un grozot galvu no vienas puses uz otru. Viņa vēl arvien to taustīja.
"Tev vēl ir slikti?" Jānis līdzjūtīgi jautāja.
"Man? Slikti?" nāra pārjautāja. Šķiet, viņa nevarēja izlemt, kā atbildēt. Tad viņa teica: "Jā, man ir ļoti slikti." Viņa saķēra galvu un šūpoja no vienas puses uz otru. "Oi, oi, man ir ļoti slikti, tāpat kā tev. Tu mani grūstīji uz visām pusēm, tāpat kā tie puišeļi tevi. Un tagad man ir tikpat slikti kā tev. Oi, oi!" viņa atkal ievaidējās. Jānis sāka aizgūtnēm atvainoties: "Lūdzu, piedod, es tā negribēju, es nezināju, es nekad tā nebūtu darījis, es neesmu tāds…"
"Es zinu," viņu pārtrauca nāra, "bet tie puišeļi gan ir nelieši, vai ne?"
"Jā," Jānis piekrita.
"Nu, pastāsti man!" mudināja Undīne.
Jānis pats sev par pārsteigumu šai mazajai radībai sāka stāstīt visu par savu aizvainojumu un sāpēm, par dusmām un sarūgtinājumu, par vilšanos un bezspēcīgo izmisumu, kas viņu mocīja. Undīne uzmanīgi klausījās, savas izvalbītās acis ne mirkli nenolaizdama no zēna. Jānis runāja ilgi, ļoti ilgi. Tikai tad, kad bija izrunājis visu, viņš savai pacietīgajai klausītājai teica: "Fūūū, palika vieglāk. Varbūt nav nemaz tik traki," un pasmējās pats par sevi. Varbūt varēs dzīvot un rīt iet pat uz skolu, bet Undīne nopietni viņam noprasīja:
"Kāpēc tu viņiem nesaki — ha!"
"Ko nesaku?" Jānis brīnījās. Undīnes jautājums viņu pilnīgi apstulbināja.
"Kāpēc tu viņiem nesaki — ha, ha!" Undīne izlocījās kā jautājumzīme.
"Kādu — ha?" pārprasīja Jānis.
"Nu, to "ha", kuru tu saki, kad ar rokām un kājām stumdi gaisu!"
Jānis nesaprata, par ko runā viņa mazā draudzene, un nu Undīne izskatījās apvainojusies. Viņa nebija nekāds psihoterapeits. Un vispār jau viņiem, gariem, nav jānoņemas ar kaut kādiem sīkajām. Tas nudien nebija viņas pienākums — mierināt Virszemes puišeli. Pat tad, ja kaut kāda pārpratuma pēc tas ir kļuvis par viņas saimnieku. Viņa īgni paskatījās uz Janci. Citiem ZUGŪ gariem saimnieki kā saimnieki, ja nevar lepoties, vismaz var pieciest, bet viņai — pilnīgs posts un bēdas! Nez, ko es esmu tā nogrēkojusies, ko tādu sastrādājusi pagātnē, par kādiem grēkiem man atsūtīts šis zēns?
"Oi, oi!" Undīne atkal saķēra galvu rokās un vaidēja.
"Kas tev tagad kaiš?" Jānis iztrūcies jautāja.
"Man nekas nekaiš. Tev kaiš," Undīne atcirta.
"Es nesaprotu," Jānis murmināja.
"Es arī nesaprotu," Undīne teica, "kāpēc tu vari pateikt — ha! — kopā ar vēl divdesmit puišeļiem vicinādams rokas un kājas, būdams tik draudīgs un dusmīgs, ka man gribas aizmiegt acis un pazust no zemes virsas un nekad vairs neatgriezties, bet, kad esi viens, tu pateikt — ha! — nevari."
"Ā, nu es sapratu." Jāņa sejā atplauka smaids. "Tu runā par karatē nodarbībām."
"Debesu rasa!" Undīne pacēla savas izvalbītās acis uz augšu. "Beidzot tev pieleca! Ilgi gan gāja — tu man tāds lēnīgs esi padevies."
"Vai tev šķiet, ka tad es izskatos stiprs un spēcīgs?" Jānis starodams jautāja.
"Jā, tieši tāds tad tu izskaties. Jā, tu izskaties ļoti spēcīgs, kā trīsgalvains jods, kurš met zibeņus uz visām pusēm. Tad tu esi tik baismīgs, ka gribas bēgt un neatgriezties."
"Tu tiešām tā domā?" Jānis neticīgi nogrozīja galvu.
"Tiešām, tiešām!" Undīne viņu izmēdīja: "Ej taču un vienreiz pasaki — ha!"
"Jā, bet mums treneris neļauj izmantot karatē paņēmienus ārpus treniņa zāles."
"Ko tu teici? Kādas zāles?" Undīne samulsa.
"Es teicu, treneris mums neļauj teikt — ha!"
