Rozā kvarca brālība полностью

"Kāpēc tad tu baksti to gaisu uz visām pusēm ar rokām un kā­jām tā, ka visiem paliek baisi, ja tu nevari pateikt — ha! — tad, kad tev vajag?" Undīne sadusmojās. Viņai bija apnicis ņemties ar šito nejēgu. "Dari, kā gribi, bet es tev lieku pie sirds: pasaki vienreiz kār­tīgu—ha!"

Pirms Jānis spēja ko atbildēt, Undīne bija pazudusi. Tikai viena nodevīga rasas lāse notecēja pār zugū gludo virsmu, bet Jānis sēdēja un smaidīja. Viņam tas bija jāpārbauda tūliņ pat.

Zēns pielēca kājās un aizskrēja uz vannas istabu. Viņš nostājās spoguļa priekšā, iepleta kājas, izrieza plecus, ievilka gaisu krūtis un izelpojot, draudīgi skatoties sev acīs, teica: "Ha!" Goda vārds, izska­tījās labi. Pēc septitā "ha", kad Jānis jau domās bija sakāvis visus sa­vus ienaidniekus, vannas istabā ienāca mamma.

"Ko tu te dari?" viņa jautāja.

Jānis satrūkās. "Es tīrīju zobus…"

"Cik tev ir taisna mugura un stalta stāja!" mamma uzslavēja dēlu. "Tētim tomēr būs taisnība par to karatē skolu — tā tiešām tev nāk par labu."

Tie bija tieši tie vārdi, ko šovakar Jānim vajadzēja dzirdēt. Viņš bija gatavs mammu apkampt un samīļot, un — rīt jau ir piektdiena, viņš ar draugiem dosies uz Zemzemi, un tur visu slikto aizmirst iz­dodas ļoti ātri.

"Kurš teica, ka būs viegli?" Izabella centās uzmundrināt un sapurināt draugu, kad Jānis, galīgi sašļucis, sēdēja, apkrāvies ar izziņas ma­teriāliem. Tur bija fiziskā aizsardzība, psihiskā aizsardzība, egregora aizsardzība, aizsargpriekšmeti, aizsargvārdojumi, lūgšanas. Viena grā­mata vēl pat nebija atvērta — "Psihoenerģētiskā uzbrukuma metodes un aizsardzības paņēmieni".

"Tu zini, tas nav man. Manī nav nekādu spēju. Un es pat savu zugū varu izsaukt tikai tad, ja tu vai Robis stāvat man blakus."

"Tas ir tāpēc, ka tu necenties! Ja gribi nākt uz Zemzemi, tev ir jāiemācās kaut vai visvienkāršākā aizsardzības metode. Uz to Babe uzstāj!"

"Kamdēļ gan?"

Jānim ļoti patika Zemzeme ar visām brīnumainajām lietām, ne­parastajiem cilvēkiem. Katra reize šeit bija kā aizraujošs ceļojums. Taču viņš lielākoties bija vērotājs un neredzēja iemeslu, lai to mainītu.

"Es nekur neeju viens. Jūs vienmēr esat man blakus. Un tādu īsti ļaunu cilvēku es arī te neesmu saticis."

"Priecājies, ka tā! Šoreiz nav runa par Zemzemes ļaudīm. Klīst bau­mas, ka no brīnumainajām, šaušalīgajām sēnēm vēl kāds ir atstiepis kātus. Runā par kādu avīzes reportieri, kurš gribējis sarakstīt sensa­cionālu rakstu, bet atrasts guļam beigts. Stāsta, ka sēnes grib pieņem­ties spēkā. Tās grib izplatīties pa visu Zemzemi. Caur viņām sliktā enerģija nonāks gan Zemzemē, gan Virszemē. Tāpēc mums jābūt ga­taviem to atvairīt."

"Babe!" bez kāda brīdinājuma Izabella pēkšņi iesaucās. "Babe, Jancis izliekas par dumjāku, nekā ir! Mums nekas nesanāk."

Babe stāvēja durvis, viņas skatiens kā arvien bija labestīgs un balss rāma. Vecā Viedā lika Jānim piecelties, nostāties viņai priekšā un aizvērt acis.

"Ieskaties sevi, ko tu tur redzi? Ko tu tur atrodi? Sasprindzinā­jumu? Satraukumu? Jūti? Sāc elpot dziļāk! Ieelpojot ne tikai atslābini saspringtos plecus un citus muskuļus, bet izelpo ari bailes un ne­drošību, satraukumu, līdz ķermenis kļūst tukšs. Ļauj tajā ienākt mie­ram. Vēro savu ķermeni, vēro ar iekšējo redzi."

Jānis centās, un tiešām, viņš redzēja, nē, drīzāk juta, ka viņa ķer­meni no visām pusēm ieskauj gaišzila gaisma. Tās nebija pārāk daudz, tikai pāris centimetru ap rokām un kājām, ap vēderu un muguru, ap galvu. Hmm, Jānis gandrīz iesmējās, virs galvas vizēja saulīte, kuras gaisma lija iekšā gan viņa ķermenī, gan arī ap šo zilo enerģijas joslu. Iekšpusē zeltītā enerģija pulsēja, radot prieku, bet ārpusē tā auma­ļām lija pār zilo enerģijas slāni un izstaroja gaismu vēl rokas stiepiena attālumā. Neviens to Jānim neteica, bet viņš zināja, ka šis, ap viņu sta­rojošās enerģijas kūlis arī ir aizsargājošais apvalks, caur kuru neviens nevar izspraukties. Ne sveša doma, ne vārds, pat ne skatiens. Viņš sa­juta tā sargājošo spēku. Laimīgi iesmējies, zēns atvēra acis. Brīnumainā aina pamazām nozuda apziņas dzīlēs, bet viņš tagad ticēja — tā pa­stāv ari realitātē. Piekodinājusi uzlikt aizsardzību katru ritu, Babe no­zuda augšstāvā. Uzdevums vieglāk uzdodams, nekā izpildāms. Jānis apšaubīja savas spējas, diez vai viņam izdosies atkārtot tikko pieredzēto.

Izabella atrada risinājumu. Lai vairotu drauga pašpaļāvību, tās pašas dienas pēcpusdienā dvīņi aizveda viņu pie Sīmaņa, kuram pie­derēja amuletu un talismanu bodīte. Viņa darbnīcā varēja ne tikai uzzināt visu par praktisko aizsardzību, bet arī apskatīt, aptaustīt un izvēlēties, kā arī iegādāties dažnedažādas lietiņas. īpaši iecienītas bija monētas, kas nodrošināja veiksmi un rūpējās par saimnieka mantas vairošanu. Uz tām bija gan attēli, gan maģisku vārdu formulas.