"To ir pavisam viegli noskaidrot, jāsatiek Uno. Viņš un viņam līdzīgie vienmēr pirmie pamana tādas lietas. Tas nemaz nav tālu, mēs varam tagad pirms kalna aizbraukt līdz viņam un painteresēties, kādas ir jaunākās ziņas. Tas ir tepat netālu, Spoku mežā."
Spoku mežs, Vilku dārzs, Lazdu kalns. Jānis nezināja, vai šos nosaukumus ir izdomājuši viņa draugi, vai tie šīm vietām jau bijuši izsenis, bet lai nu būtu Spoku mežs. Viņi nogriezās no iemītās taciņas un devās tieši pāri laukam pretī mežam, kurš, saules apmirdzēts, nemaz pēc Spoku meža neizskatījās.
Roberts pirmais sasniedza pļavas galu un nostājās mežmalā pretī diviem lazdu krūmiem. Viņš sāka ūjināt. Sakarsuši, kūpošām mugurām, beidzot pieslēpoja ari Izabella ar Jāni.
"Sveiks, Uno!" teica Izabella. "Šodien ir brīnišķīgs laiciņš, vai ne?"
"Ar ko tu runā?" smējās Jānis. "Ar lazdu krūmu?"
"Nē, taču! Ar Uno! Skaties jel tur, pāri grāvim, blakus krūmam! Redzi? Virs sausās zāles rugājiem."
Tad Jānis viņu ieraudzīja. Tur nu viņš stāvēja. Nē, nestāvēja, precīzāk, karājās gaisā, jo kāju viņam nemaz nebija. Apmēram metru divdesmit garš, caurspīdīgs vīriņš lielu galvu, lielām, zilām acīm, pelēkā apģērbā. Viņa tēls uz leju izgaisa. Izskatījās, viņš tiešām karājas virs sausās zāles. Jānis pārbijies apcirtās riņķī un metās prom, ik pa brīdim atskatīdamies atpakaļ, vai dīvainība viņam neseko. Draugi gan kliedza, lai Jancis apstājas un beidz baidīties, bet viņš neklausījās, viņš slēpoja, cik ātri vien spēja. Jo vairāk Jānis attālinājās no lazdu krūmiem, jo mierīgāka kļuva viņa elpa. Vēl reizi palūkojies atpakaļ, viņš redzēja, ka arī Izabella un Roberts ir pagriezušies un slēpojot mēģina viņu panākt. Jānis satraukts centās saskatīt, ko dara spoks, bet šķita, ka tas nav pievienojies ne Izabellai, ne Robertam.
"Janci, apstājies! Pagaidi!" dvīņi aizelsušies viņu mēģināja panākt.
"Nebaidies!"
Jancim ne prātā nenāca viņus gaidīt. Viņš pagriezās, lai turpinātu slēpot prom, un… sev priekšā ieraudzīja spoku.
"Aāāāā!"
"Aāāāā!" viņš iebļāvās vēlreiz un nokrita sniegā. Tas sāpīgi noberza vaigus un pēc tam nodevīgi aizlīda aiz piedurknēm. Ne tik daudz no sniega, cik no domas, ka viņš vāļājas spokam pie kājām, Jānis nodrebinājās. Beidzot pieslēpoja arī Izabella un Roberts.
"Uno, beidz baidīt Jāni! Tu viņam radīsi bērnības traumu. Un tu — beidz baidīties, Uno ir labs. Viņš klīst jau vairākus gadu desmitus, kopš Otrā pasaules kara. Viņš ir vācu kareivis, kurš līdz ar citiem apglabāts šajos mežos. Ja gribi, mēs tevi turp aizvedīsim. Mežā ir viņa kapa vieta, aplikta ar baltu žogu. To sargā čūskas, odzes. Ziemā tās nevar redzēt, bet vasarā gan var satikt. It sevišķi, ja kāds nāk un traucē kareivju mieru. Tad tās izlien no savām drēgnajām un mitrajām paslēptuvēm ceļa vidū, satinas gredzenā, paceļas stāvus uz savas astes un, draudīgi šaudot mēli, aizbaida katru nelūgto nācēju. Tamdēļ visi šis apkārtnes spoki no vecām pilīm, pamestām mājām, šķūņiem un pagrabiem, kapličām un kapiem ir apmetušies mežā. Te viņus neviens neuzdrošinās traucēt, tāpēc to arī sauc par Spoku mežu, un, visticamāk, arī Ļaunums, ja nāks, vispirms iegriezīsies šeit."
"Jani, nu beidz baidīties un celies augšā! Nosalsi un vēl saslimsi. Tu, Uno, beidz viņu baidīt un kļūsti neredzams! Jāni, celies droši augšā, tu viņu vairs neredzēsi."
Tiešām, piecēlies Jānis redzēja tikai savus draugus, tālumā esošo mežu, zilās debesis un sauli tajās. Brīnišķīga diena. Tomēr vēl arvien uz viņa rokām bija zosāda no domas, ka tepat kaut kur plivinās spoks. Huūū. Tas tiešām prasīja stiprus nervus— Robertam turpinot spoku iztaujāt, te aiz muguras, te priekšā, te pa labi, te pa kreisi, te no debesīm atskanēja atbildes. Spoks uzjautrinājās, cik vien spēja.
"Ak, neņem viņu galvā!" teica Izabella. 'Tas viņam vienīgais prieciņš šajā dzīvē atlicis."
Taču ziņas, ko Uno stāstīja, nebija ne satraucošas, ne bīstamas, ne briesmīgas. Tās bija parastās spoku klačiņas. Vietējās neredzamās pasaules tenkas, bet nekā, kas būtu saistīts ar Tumšo enerģiju. Vienīgā nelaime, ka Jancim visu dienu vajadzēja samierināties ar Uno klātbūtni, jo tas vairs neparko negribēja iet atpakaļ uz Spoku mežu, bet kopā ar draugiem laisties no kalna un dzert tēju. Nu, protams, protams, viņš nedzēra, tomēr maisījās visur pa vidu. Ik reizi, kad Jānis stiepa roku pēc sviestmaizes, viņam bija jāskatās, vai neizbāzīs to cauri Uno caurspīdīgajam augumiņam. Ar laiku gan viņš pierada pie Uno, kurš no sākuma plivinājās ļoti, ļoti blāvs un tad arvien redzamāks. Vakarā Jancis jau bija viņu pieņēmis par pašsaprotamu. Kad krēsloja un visiem bija jādodas mājupceļā, nācās secināt, ka ar spoku iet caur mežu ir daudz drošāk nekā bez viņa. Uno pavadīja bērnus līdz ābeļdārzam un lūdza apciemot atkal pēc iespējas ātrāk. Vēlreiz pateica paldies par brīnišķīgo dienu un nodemonstrēja savu nevainojamo izgaišanas māku.
