Rozā kvarca brālība полностью

"Jā, bet ne pašlaik! Pašlaik klausiet mani, labāk būs, ja dosieties uz Mežvidiem. Tikko būs iespējams, es sūtīšu jums ziņu un varēsiet atgriezties!"

Jānis ar Robertu ārā spēlēja hokeju. Viņi dzenāja ripu pa pagalmu. Tāpat, prieka pēc. No dīķa vēl nebija attīrīts sniegs, lai ierīkotu slido­šanas laukumu. Vēja brāzmas ik pa brīdim ielauzās koku audzes sar­gātajā pagalmā un nežēlīgi raustīja jumta lubiņas, asām, kaulainām rokām apgrābstīja jauno ābelīšu trīcošos stumbrus, grabināja piena kannas pie kūts un neatlaidīgi līda aiz apkakles — saldēdamas un uzdzīdamas drebuļus. Diena nebija izdevusies. Rīts bija ausis, ausis… un pametis darbu pusdarītu, tādēļ dziļa krēsla klāja zemi arī pus­dienlaikā. Bet varbūt rīts gribēja sadoties rokās ar vakaru? Tāda izde­vība rodas tikai drēgnās un īsās janvāra dienās, kad saule guļ dziļā miegā, iebāzusi degunu mākoņu spilvenos, mākoņainu segu pārvil­kusi pār ausīm.

Vēl viena brāzmas asā mēle veikli ielocījās gar virsjakas apkakli un nobrāza kaklu. Jancis nodrebinājās:

"Auksts!"

"Nu, ej taču un apliec šalli!" mēģinādams rast prieku ripas dze' nāšanā, ieteicās Roberts.

"Labi!" Jancis iespruka mājā.

Dīvainu smaržu vilnis vēlās pretī no klusā, it kā aizmigušā nama. Nē, tomēr virtuvē kāds rosījās. Iesākumā Jānim šķita, ka Iza vāra zupu. Viņa ar koka karoti sparīgi kaut ko maisīja traukā, kurš, zēnam par dziļu izbrīnu, bija no stikla. Izabella pielika pirkstu pie lūpām un sa­zvērnieciski pasmaidīja, tad, kaut ko murminādama, turpināja mai­sīt savu virumu.

"Ko tu tur dari?" Jānis čukstēja.

"Netraucē!"

Izabellai starp uzacīm ievilkās brīdinoša rieva. Sparīgā maisīšana beidzās. Jānis ieinteresēts vēroja, kā Izabella trīsreiz kaut ko no dažā­dām pudelītēm piepilina savai dīvainajai zupai, kurai, cik varēja no­prast, bija tikai divas sastāvdaļas — ūdens un rozā akmeņi. Atkal gaisā uzvirmoja vesels smaržu mākonis.

"Tā," Izabella apmierināti teica, "piebērsim vēl šo!"

Traukā ielidoja krietna sauja sāls.

"Mana mamma arī tā vienmēr dara, kad krāso dziju un grib, lai krāsa būtu noturīgāka!"

Vēl pēdējais piegājiens — Izabella uzlika stikla traukam vāku un kārtīgi visu sakratīja.

"Tagad lai atpūšas!" Viņa līksmi iesmējās, paķēra draugu aiz ro­kas un vilka ārā no virtuves.

"Kas tas bija? Ko tu tur darīji?"

"Aiziesim uz pagrabu pēc āboliem, tad pastāstīšu!"

Izabella steidzīgi ģērbās, un arī Jānis sameklēja savu šalli. Pirms iešanas laukā Izabella atkal pielika pirkstu pie lūpām. Jānis piekrītoši pamāja, un, glabādami kopīgu noslēpumu, bērni izspurdza pagalmā.

Visa Roberta būtība pauda, cik ļoti viņš ir nogarlaikojies, gaidot draugus.

"Kur jūs tik ilgi bijāt? Tūlīt paliks tumšs un būs vien jāiet iekšā!"

"Aizskrienam uz pagrabu pēc āboliem!"

"Labs ir! Ejam!"

Lai gan dviņi ne no kā nebaidījās, tomēr uz pagrabu, kas bija izveidots nelielā tuvējā pakalniņa sānā, bērni labprātāk gāja kopā. Ieeja pagrabā atradās kalna ziemeļu nogāzē un šodien izskatījās īpaši noslēgta. Uz pakalna augošie koki vējā brīdinoši šalkoja. Sals un vējš saldēja pirkstus, kuri mēģināja atslēgt metāla slēdzeni. Krēsla strauji vērtās tumsā, it kā ar nolūku — baidīt bērnus. Jānis zināja, ka viens pats viņš te ne par kādu naudu nenāktu. Šķita, arī Izabella ar Robertu drošāk jutās pulciņā. Beidzot smagā slēdzene padevās un durvis atvērās, pretī traucās pagraba īpatnējais mitrās zemes smārds, sajaucies ar dārzeņu smaržu. Elektrības šeit nebija, tāpēc viņi devās kalna vēderā tikai vienas trīcošas sveces liesmas pavadīti. Roberts aizvēra smagās durvis.

Tajā pašā mirklī Jānis juta aizžņaudzamies kaklu, it kā kāds būtu viņu aiz tā sagrābis. Bailes. Tās grābstījās arī gar mugurkaulu, un vi­ņam visu laiku gribējās paskatīties sev aiz muguras. Tām nebija ne vārda, ne sejas — vienkārši bailes no tumsas.

"Ja apskata kārtīgi gaismā visus telpas stūrus un redz, ka nekā briesmīga nav," Izabella pacēla sveci pie griestiem, "tad arī tumsā ne no kā nav jābaidās, jo telpa jau paliek tā pati."

Izabella nopūta sveci. Viņus apņēma melna tumsa. Izabella jau atkal lasīja Jāņa domas. Tas ir kaitinoši. Tomēr zeme var ņemt un iebrukt pagrabā. Nevar zināt, cik stipras ir sijas, ko vectēvs šeit licis. Kā viņam vispār ir izdevies pakalnā iebūvēt pagrabu? Tas nav droši. Bet skaļi to Jānis neteica, jo juta, ka spējās dusmas uz Izabellu ir atslābušas un arī bailes, un kakla žņaudzējs. Nošvirkstēja sērkociņš, un atkal iede­gās svece.

"Iesim ābolu kambarī!"

Izabella atvēra durvis. Pretī uzvirmoja spēcīgs ābolu aromāts, nomācot visu citu.

"Cik brīnišķīga smarža!" Jānis nenocietās.

"Mmm! Un arī garša!" Roberts jau iecirta zobus kādā ābolā.

"Jā, ābolu smarža ir vienreizēja un ne tikai. Tai piemīt arī spēja radīt iedvesmu! Es neatceros, kurš, bet viens rakstnieks mēdza turēt sava darbagalda atvilktnē ābolus, un, kad zuda iedvesma, viņš atvēra atvilktni un ieelpoja."

"Izabella, tu esi gudra!" Jānis iecirta zobus ābolā.

"Kaitinoši gudra!" iedziedājās Roberts. "Kaitinoši gudrā Izabella!"

"Pats tāds!"