"Tagad mūsu sirdis pukst vienā ritmā!" Izabella teica un izskatī­jās aizkustināta. "Paskatieties uz pasauli ar akmens acīm," viņa mu­dināja draugus.

"Izabella, tu reizēm esi jocīga meitene," teica Jānis. "Kā lai es pa­skatos uz pasauli ar akmens acīm?"

"Ak, Jāni, tev taču ir iztēle, iedomājies, ka tu esi šis lielais rozā akmens. Sajūti, kāds viņš ir, un kļūsti par to. Nu, ko tu redzi?" tinci­nāja Izabella.

Sākumā pieskaroties akmens šķita vēss, bet tad Jānis varēja ap­zvērēt, ka sajuta enerģiju, kas plūda no tā. Tāds kā maigums. Viņš redzēja, ka visu ietin dūmakaina rozā gaismā.

Viņi lūkojās cits citā, ik pa brīdim uzlikdami plaukstas uz krū­tīm, kur atradās akmeņi. Izabella vēlreiz tvēra rokās dunci un atkal vilka maģisko apli, šoreiz pretējā virzienā, lai ļautu viņiem iziet no rituālā apļa. Jānis apstājās pie loga, ne tik daudz, lai lūkotos ārā, cik, lai ieskatītos sevī, un konstatēja, ka mūžīgais trīceklis, tā nepatīkamā stīga, kas viņā vienmēr bija vibrējusi, ir kaut kur pazudusi. Tā vietā ir iestājies dziļš miers, it kā viņš beidzot būtu nostājies uz stingra pa­mata. Zēnam bija sajūta, ka beidzot viņš ir atradis to, ko neapzināti visu laiku bija meklējis. Jānis vēlreiz uzlika roku uz sava rozā kvarca un domāja par to, ka lielākais brīnums ar viņu ir noticis nevis Zemzemē, bet šeit, Virszemē. Nevis brīnumu brīnumiem pilnajā pasaulē, bet visparastākajā no visparastākajām pasaulēm, kurā mīt visparas­tākie no visparastākajiem cilvēkiem, kur neviens pat zugū neprot izsaukt.

Tā bija brīnišķīga novakare. Klusais prieks, kas no viņiem strā­voja, pārņēma arī visus mājniekus. Vecmāmuļa teica, ka sen šajā mājā ' nav bijusi tik brīnišķīga vakarēšana.

<p id="AutBody_0bookmark51">34. nodaļa Jānis iepazīstas ar Uno</p>

Janvāra beigās ārā bija brīnišķīgs laiks. Naktī sala, bet dienā sniegā spoži vizujojās saule, žilbinādama acis un likdama tās samiegt šaurās spraugās. Apsprieduši šauro acu jautājumu un izskaidrojumu, kādēļ tādas ir eskimosiem, viņi nespēja pretoties lieliskās dienas vilināju­mam un devās uz tuvāko kalnu slēpot.

Bija jāslēpo cauri mežam. Roberts ar Izabellu ķircināja Jāni, ka pil­nīgi droša esot satikšanās ar vilkiem vai lūšiem, kuri pašlaik, draudzeņu meklējumos, kļūstot pārgalvīgi un zaudējot iedzimto piesardzību un vēlmi būt neredzamiem. Tāpēc tos varot itin bieži pamanīt nozibam meža brikšņos vai tā malās.

Labāk viņi to nebūtu stāstījuši, tas šai saulainajai dienai piešķīra drūmāku nokrāsu. Iza teica, ka prot zvēru valodu un varot ar vilkiem visu sarunāt. Droši vien arī ar lūšiem, kaut gan ar tiem nebija vēl ne­kad runājusi. Slēpojot garām kādai žagaru kaudzei, Roberts teica, lai viņi pieklusina savas balsis un labāk čukst, citādi pamodinās lāci, ne tikai lūsi vai vilku. Iza pastāstīja Jancim, ka tur nomodā noteikti ir kāds maziņš lāču bērniņš, kurš piedzimis lācenei, bet viņa pati to nemaz nezina. Tas tiešām bija smieklīgi un pilnīgi neticami, kā mamma var nemanīt, ka ir piedzimis bērniņš.

Tomēr drošāk par visādiem žagaru kaudzēs guļošiem lāčiem, ap­kārt klīstošiem vilkiem un pa kokiem kāpelējošiem lūšiem šobrīd Jānim šķita parunāt par Tumšo enerģiju, kura cenšas iekļūt Zemzemē. Tas likās kas tāls un nereāls, tāpēc daudz patīkamāks sarunu temats. Jau­nākās ziņas bija tādas, ka ļaunums turpina izplatīties Zemzemē. Vēl arvien tika atrasti jauni pierādījumi. Ik pa brīdim kāds no pieaugu­šajiem uz turieni devās, lai piedalītos neskaitāmās sapulcēs, sēdēs un sanāksmēs, kur sprieda, analizēja, kuram resoram vai ministrijai ir jāuzņemas virsvadība. Kādiem līdzekļiem un kuras ielas burvjiem un raganām vai zintniekiem ir jāstājas pretī šai enerģijai. Pēc pieau­gušo sarunām bija pilnīgi skaidrs, ka vienošanās vēl nav notikusi. Lai gan arī šīs ziņas nebija nekādas labās, tās tomēr bija gaužām tālas un absolūti nereālas, salīdzinot ar vilkiem, lāčiem un lūšiem.

Viņiem attālinoties no meža un sasniedzot saules apmirdzēto kalnu, sarunas uz pāris stundām pārvērtās par smiekliem, čalām, kritieniem un varonīgiem nobraucieniem, līdz saule strauji norietēja un viņi de­vās atpakaļ.

Ari otrā rītā viņi modās līdz ar saules stariem un bija gatavi vēlreiz doties iekarot kalnu. Dūraiņi, zābaki un zeķes pa nakti bija izžuvuši. Šoreiz viņi bija nolēmuši kalnā pavadīt visu dienu, tādēļ, apdomīgi un saprātīgi būdami, ņēma līdzi termosu ar karstu tēju un sviest­maizes.

Atkal viņi slēpoja caur saules pielieto mežu pretī kalnam. Izabella ar Robertu rīkoja sacīkstes, mēģinot viens otru apdzīt uz šaurās, slēpju iebrauktās stigas. Krita un smējās, un klaigāja vienā laidā. Tāda traka aurēšana tiešām var pamodināt no miega pat vismiegaināko lāci, tāpēc Jānis mēģināja sākt prātīgākas sarunas un ieinteresēt draugus par kaut ko citu. Viņš jautāja, kā varēs zināt, ka Tumšā enerģija būs pa­rādījusies Virszemē.

"He! Vieglāk par vieglu!" teica Izabella.

Перейти на страницу:

Похожие книги