Izabella lasīja ābolus grozā un neizskatījās, ka būtu apvainojusies.
"Kaitinoši gudrā, ko tu vari pateikt par šo zemeņu zaptes burciņu?" Roberts ar teatrāli svinīgu žestu nocēla burciņu no plaukta.
"Tikai to, ka tā šovakar tiks izēsta!"
Draudzīgi čalodami, viņi steidzās laukā no pagraba. īsā ziemas diena jau piecos pievakarē bija aizgājusi pilnīgi un galīgi, dodama vietu tumsai un naktij. Labi, ka pa šauro taku Roberts palaida Jāni pa priekšu un gāja pēdējais, citādi Jānim atkal visu laiku būtu jāskatās atpakaļ platām acīm un jābaidās no nezināmā "nekā". Šīs naksnīgās pastaigas laikā viņam radās nojausma par to, kāpēc pasakās vienmēr ir brīdinājums neskatīties atpakaļ. Kad paskatāmies atpakaļ, mēs pakļaujamies un padodamies bailēm. Jānis saņēma visu savu drosmi un mēģināja pārvarēt bailes no lielā nezināmā un noslēpumainā, kas mita tumsā. Taču, lai kā viņš centās, ķermenis palika saspringts, un tādēļ bija bezgala atvieglojoši iesoļot pagalmā un ieiet namā, siltumā un gaismā.
"Hei, kas tas?"
Roberts, pirmais noģērbies, jau snaikstījās gar Izabellas trauku virtuvē.
"Mēs šodien dibināsim ordeni! Es uztaisīju mums talismanus, bet vispirms paēdīsim!"
"Mēs jau tikko ēdām ābolus. Jāni, tu gribi ēst?"
"Nē, nemaz!"
"Iza, labāk stāsti!"
"Es nolēmu, ka mums būs slepenais talismans, par kuru zināsim tikai mēs trīs." Izabella daudznozīmīgi apklusa.
"Nu, nu, stāsti tālāk!"
"Ko jūs teiktu, ja mēs dibinātu Rozā kvarca brālību?"
"Kāpēc tieši rozā? Tāda skuķu krāsa!" iebilda Roberts.
"Pasaki man, kura ir visspēcīgākā emocija, kura spēj cilvēku glābt un pasargāt, izvest caur uguni un ūdeni, pat piecelt no miroņiem?"
"Nu, mīlestība."
"Redzi, un rozā kvarcs to nes sevī!" Izabella uzvaroši teica.
"Tik un tā, rozā ir skuķu krāsa!" turpināja tiepties Roberts, kurš pats sev gribēja izvēlēties talismanu.
"Padomā, Robert, mums būtu pašiem savs ordenis, gluži kā viduslaiku bruņiniekiem!" Jānis bija aizgrābts un sajūsmināts par Izabellas ideju. "Tad mums vajadzēs arī bruņas un zobenus, un vairogus!" Jānis iekarsa ne pa jokam.
"Mūsu bruņas būs šie akmeņi!" teica Izabella un paņēma burku. "Es tos maķenīt apvārdoju un sagatavoju."
"Kā?" Jānis gribēja zināt.
"Nu, kā pienācās!" Iza paslēja degunu gaisā. "Skaitīju buramvārdus!"
"Kādus?" Arī Roberts iepleta acis.
"Pati savus!" Iza vēlreiz cirta degunu gaisā.
"Nejaucies!"Jancis bija aizgrābts, te notika īsta buršanās.
"Nu, tā," Iza turpināja, "tātad apvārdoju, tad pieliku pāris eļļas — rožu, jasmīnu, drošības pēc piebēru arī sāli. Tu redzēji." Viņa uzmeta skatienu Jancim. "Tam vajadzētu to visu padarīšanu padarīt noturīgāku uz ilgāku laiku," Izabella ķeksēja akmeņus no burkas laukā, "tagad mēs tos nēsāsim, un tie mūs sargās labāk nekā dzelzs bruņas. Esmu dzirdējusi, ka citi tos iestrādā gredzenos, bet mēs nēsāsim, pakārtus kaklā. Es ar gudru ziņu paņēmu no Babes krājumiem tādus ar caurumiņiem, lai var izvērt cauri auklu. Ir labi, ja akmens saskaras ar ādu." Izabella sažņaudza slapjos, pilošos akmeņus plaukstā. "Tā, tagad rīkosim bruņinieku iesvētīšanas rituālu."
"Jū-hū!" līksmi iesaucās Jānis.
"Kas mums jādara?" Samierinājies ar rozā krāsu, ari Roberts atzina ideju par ļoti labu.
Kamēr zēni ārā dzenāja ripu, Izabella bija kārtīgi pastrādājusi. Viņas istabā bija ierīkota īsta maģiskā rituāla vieta. Violeta auduma aplis veidoja pamatu, to papildināja krusta formā izvietotas rozā sveces. Apļa vidū atradās attēls ar maģiskiem simboliem un uz tā — liels rozā kvarcs. Aplī bija novietots arī kvēpināmais trauks, no kura cēlās tikko jaušama dūmu strūkliņa.
Jancis satrūkās, ieraudzīdams milzīgu dunci. Viņam tas lika atcerēties stāstus par zvēresta nodošanu ar asinīm. Izabella iebīdīja draugus apļa centrā un tad, paņēmusi dunci, novilka neredzamu līniju gaisā, tā ieslēgdama viņus apļa centrā. Sveču liesmas maigi plīvoja, vīraka aromāts Jāņa galvu padarīja mazliet dullu, un Izabellas izdarības ar dunci un spīguļojošās acis Jānī patiesi radīja maģiskas noskaņas. Sastājušies ap rozā kvarciem, viņi lasīja uzrakstu uz lielākā no tiem, un tad uzlika uz akmeņiem rokas.
"Ja uz manis plaukstu liksi,
citā pasaulē tu tiksi. Ja vēl smaržu sasmaržosi,
svētu solījumu dosi, pāris burvju vārdus teiksi, vēlmes piepildīt tad steigsi."
Izabella runāja un runāja, likdama viņiem visu atkārtot. Sadevušies rokās, viņi visi trīs griezās ap lielo kvarcu un turpināja skandēt. Tad Izabella uzkāra kaklā katram pa vienam rozā kvarcam un, ar savu briesmīgo dunci vicinādamās, riņķoja viņiem apkārt, kaut ko bubinādama. Beigās, atkal sadevušies rokās, viņi visi trīs zvērēja būt draugi līdz mūža galam.
Kad pēdējie burvju vārdi bija izskanējuši, Izabella iesaucās: "Spēks ir brīvs!" — un viņi atlaida rokas. Tajā pašā mirklī viņi ieraudzīja, ka
no lielā kvarca apļa centrā paceļas mirdzošs gaismas stabs. Milzīgais enerģijas lādiņš izskrēja cauri griestiem un uzšāvās debesis, pārvērsdamies par vienu no miljoniem zvaigžņu. Šajā bridi Jānim tā likās kārtējā aizraujošā rotaļa.
