Bērni uzmanīgi viņā klausījās. Viņus aizrāva kaismīgā runa un svešādie vārdi. Arī Vieninieks aizmirsa par masēšanu. Bet tante atgādināja par pārtraukto procesu, kaprīzi kustinot pēdu un sakot: "Masē, masē!" Pēc mirkļa viņa jau atkal turpināja:
"Seno laiku tēlotājmāksla mani tik ļoti neaizrauj, taču varu uzrakstīt lielisku recenziju arī par to laiku mākslas darbiem. Īstenībā es varu uzrakstīt pat par sētas mietu. Oo… es jūtu, pār mani nāk rakstīšanas iedvesma."
Tante Kristiānā pieleca kājās, uzvilka kurpes, un viņas acīs parādījās neparasts spožums. Jancim par izbrīnu, tantes rudos matus vienā mirklī nomainīja melni. Tie bija īsi apgriezti līdz pleciem un ļoti taisni.
"Rakstniecības mūza ir klāt, man jāiet!" viņa cienīgi noteica un devās prom.
"Kurp viņa aizgāja?"
"Uz savu torni rakstīt."
"Kas notika ar viņas matiem?"
"Atkarībā no tā, kāda mūza viņu apmeklē, tiek mainīts ārējais izskats. Par laimi, tikai matu sakārtojums. Melnajām drēbēm gan viņa ir uzticīga visu laiku. Rudie mati ir gleznotājai, melnie — rakstniecei, blondie — aktrisei."
"Viņa ir ari aktrise?"
"Jā! Gan aktrise, gan režisore, gan scenāriste, gan producente. Viņa var būt jebkas." Uz to Jānim nebija, ko piebilst.
"Dosimies pie miera. Diena bija pārāk trauksmaina un nogurdinoša," sacīja Izabella.
Bija patīkami ielīst gultā un saritināties, zinot, ka rītdiena būs vieglāka.
Pēc tantes ierašanās un pulksteņvīru rosīšanās Mežvidos dzīve kļuva gaišāka, un bērni atkal varēja sākt domāt par skolas darbu pildīšanu. Viņi to darīja ar patiesu prieku un aizrautību. Un, kā nu ne, bija sākusies projektu nedēļa, kad varēja darīt un uzzināt daudz interesantu lietu, šoreiz visai skolai bija kopīgs moto "Iepazīsti profesiju!", tamdēļ skolēni gan paši devās uz dažādām iestādēm un uzņēmumiem, gan viņus skolā apciemoja interesanti un talantīgi ļaudis.
Skolotāja klasi bija sadalījusi grupās. Katrai bija jāizveido ari savs patstāvīgs darbs, ar kuru pēc tam jāiepazīstina klasesbiedri. Rīta agrumā izskatījās, ka uzdotais ne pārāk nodarbināja skolēnu prātus. Meitenes, saspiedušās ap Izabellas solu, salīdzināja savu kosmētikas maciņu saturu. Lūpu spīdumi un acu ēnas gāja no rokas rokā, kamēr zēni draudzīgā bariņā apsprieda vakardienas hokeja spēli. Visa klase tiešām bija vienota. Valsts hokeja izlase spēlēja briesmīgi, tā bija īsta katastrofa! Karstasinīgākie klasesbiedri attēloja neveiksmīgākās epizodes, kamēr zinošākie gluži par velti dalīja padomus, izteica pieņēmumus un prognozēja nākamo spēļu iznākumus, kā arī atsevišķu hokejistu turpmāko karjeru. No viņiem neatpalika arī tie, kuru zināšanas par hokeja spēles aizkulisēm bija diezgan vājas. Ari viņiem bija, ko teikt. Runāja visi reizē, palika katrs pie savām domām, cits citā neklausījās. Zēnu skaļās balsis piesaistīja meiteņu uzmanību. Viņas pameta savus pūderus un acu tušas un pievienojās zēnu balsu korim. Visa klase bija vienisprātis — vēl viens zaudējums būtu neizturams pazemojums gan komandai, gan faniem.
Trakāk nekā Zemzemes tirgū! Jānis domāja, klausoties čalās un balsu murdoņā, kas valdīja klasē, taču drīz ari viņu aizrāva klasesbiedru degsme, un skolotāju Jānis sagaidīja, kopā ar klasesbiedriem skandējot: "Dar', ko var, dar', ko var, Latvijai ir jāuzvar!"
Pagāja labs brīdis, līdz klase norima un negribīgi ķērās pie uzdotajiem darbiem. Šoreiz skolotāja bija ļāvusi sastumt kopā galdus, un tā viņi sēdēja draudzīgos bariņos, pārdomādami, kā vislabāk paveikt uzdoto. Arī Jānis uzdrošinājās izteikt savas domas. Atbalstu meklējot, viņš runājot vērsās pie Izabellas. Draudzene pamāja un atsmaidīja viņam pretī. Tas zēnu iedrošināja, un viņš vēl kaismīgāk izteica savas domas par to, kādam vajadzētu izskatīties viņu grupas pārbaudes darbam. Kā tas izpildāms un noformējams. Beidzis savu pirmo garāko runu mūžā, viņš vēlreiz meklēja atbalstu pie Izabellas, kura visu Jāņa runas laiku turpināja smaidīt, tik tikko manāmi šūpodamās pašai vien zināmā ritmā.
"Izabella, tu taču man piekriti, vai ne?" Jānis jautāja draudzenei. "Iza, tu mani dzirdi?" Jānis, nesagaidījis atbildi, jautāja otro reizi. Roberts iedunkāja māsai sānos.
"Tu man kaut ko jautāji?" vēl arvien smaidīdama, Izabella vērsās pie Jāņa un izņēma no ausīm austiņas. Ritmiska mūzika nu bija dzirdama arī apkārtējiem. Klasesbiedri sāka smieties, bet Jānis atkal jutās pilnīgi un galīgi izgāzies. Un šoreiz šo pazemojumu bija palīdzējusi sagādāt Izabella — viņa labākā draudzene. Viņš pielēca kājās un metās laukā no klases.
"Es nesaprotu, par ko viņš apvainojās? Tas taču ir tāds sīkums!" brīnījās Izabella.
/
"Neņem galvā, vecīt!" Jānim pakaļ nosauca Roberts, bet Jānis jau aizcirta klases durvis.
