Nu, kāpēc, kāpēc tas vienmēr notiek ar mani, Jānis domāja. Vai tiešām visa viņa dzīve būs viena vienīga izgāšanās? Zēns bezmērķīgi klīda pa skolas gaiteņiem, līdz pamanīja pretī iznirstam pazīstamu stāvu. Tā, tūlīt sāksies! Nelabas priekšnojautas pildīja Jāņa sirdi. Nācējs bija Jurģis, un Jānis zināja, ko no viņa gaidīt. Vēl viņus šķīra pamatīgs attālums. Varbūt vēl ir laiks izvairīties, aizbēgt, brāzties iekšā vienalga kādā klasē, pārsteidzot skolotāju un uzjautrinot skolēnus? Cauri uztraukumam, bailēm un izmisumam Jānis saklausīja vāju ūdens čaloņu. Šo skaņu viņš pazina. Tā bija Undīne.
Ak, Jānis nodomāja, viņa noteikti gribēs, lai es pasaku "ha!", bet Jurģis tuvojās. Attālums starp viņiem arvien saruka. Ilgi domāt nebija laika, viņš sāka ar skaļu "ha!", un kāja, augstu pacelta, šķēla gaisu. Roka atvairīja iedomātu uzbrucēju. Ieelpa, izelpa, uzbrukums, aizsardzības pozīcija. Pirmā kata, otrā. Jānis rādīja visu, ko prot. Viņš redzēja, kā Jurģis pagāja malā, lai dotu viņam ceļu un pieplaka pie sienas. Ar gandarījumu Jānis vēroja patieso izbrīnu Jurģa sejā. Pametis pārsteigto klasesbiedru stāvam, Jānis ar vēl pēdējo "ha!" nozuda kāpņu telpā.
Jānis bija laimīgs, bezgalīgi laimīgs. Beidzot viņam tas bija izdevies! Beidzot viņš pats sev patika. Beidzot viņš bija pārvarējis savas bailes. Kad Jānis ienāca klasē, viņi ar Jurģi centās viens uz otru neskatīties. Jurģis izlikās ļoti aizņemts esam, bet Jānis augstsirdīgi pieņēma Izabellas atvainošanos un teica, ka tas tāds sīkums vien ir bijis. Izabella vērīgi raudzījās draugā.
"Tu esi kaut kāds pārāk jautrs!"
"Nemaz ar ne," atteica Jānis, plati smaidīdams.
"Kāpēc viņš nevarētu būt jautrs?" brīnījās Roberts.
"Nu, nezinu, nezinu," novilka Izabella, vēl arvien vērīgi lūkodamās draugā. "Tu esi kaut kāds citāds," viņa teica.
"Es vienkārši vairs uz tevi nedusmojos," Jānis vēlreiz apliecināja.
"Tas labi, bet aizšmauc tagad uz mājām un sakravā mantas, lai varam braukt uz Mežvidiem ar vienu autobusu agrāk!" Izabella komandēja. "Bet mēs ar Robertu tikmēr pabeigsim to sasodīto darbu," viņa murmināja, mēģinādama atlipināt pie līmes notrieptajiem pirkstiem pielipušās papīra driskas. Jānim tāda draudzenes pašuzupurēšanās tiešām glaimoja. Izabella bija jauka un mīļa un gribēja izpirkt savu vainu.
"Labi, tad tiksimies pieturā!" zēns priecīgi uzsauca un izskrēja no klases.
Zem viņa soļiem rībēja kāpnes, kad viņš traucās pa tām lejā. Ieskrējis garderobes telpā, viņš ar sparu atrāva vaļā savas klases garderobes durvis un iebrāzās mēteļiem pieblīvētajā būcenī. Taču, ak vai, viņam sekoja ēna! Nē, veselas trīs. Trīs bezkaunīgi, bravūrīgi un kauslīgi puikas iestājās garderobes durvīs.
"Jancīt, Kristers ar Matīsu arī grib redzēt, kā tu proti kauties!" izsmējīgi teica Jurģis un aizvēra aiz sevis garderobes durvis.
Jānis lūkojās savu seno mocītāju sejās un domāja, ka ar trijiem viņš varētu tikt galā vienīgi tad, ja būtu Džekijs Čans. Pirms Jānis paspēja ko sakarīgu izdomāt, Jurģis sita, taču notika kas neparedzēts. Jurģa sitienam pacelto roku nez no kurienes uzradusies šalle piesēja pie mēteļu pakaramo stangas. Vijīga mēteļa josta sapina un sasēja Kristera kājas, liedzot spert kaut soli. Mīksta, tumši zila cepure ar baltām, elegantām strīpām, saņurcījusies brangā vīkšķi, iesprūda Matīsa aiz izbrīna pavērtajā mutē, laupīdama viņam iespēju izdvest kaut skaņu. Tad durvis pašas atsprāga vaļā. Kāds neredzams spēks parāva Jāni gaisā, un jau nākamajā mirklī, durvīm aizkrītot, zēns sēdēja uz palodzes pretī savas klases garderobei un juta ap pleciem lodājam vēsumu.
"Uno!" zēns pārsteigts un atvieglots izdvesa.
"Jā, tas esmu es!" spociņš teica, vēl arvien ar aukstu, bet sargājošu roku skaudams Jāņa plecus. "Tavs Ūdens gars pasauca!"
"Undīne?" Jānis brīnījās.
"Jā, viņa uzvedās pilnīgi kā prātu zaudējusi. Runāja kaut ko par to, ka tik lielu "ha!" jau nu gan tu nevarēšot pateikt, pat ja gribēšot, tāpēc man esot jāiet tev palīgā. Es tā arī nesapratu, ko viņa man gribēja teikt, bet, tā kā man Spoku mežā tikpat nekā darāma nebija, tad nolēmu atlidot paskatīties, kā jums te skolā klājas. Šķiet, paspēju īstajā brīdī."
"Es esmu tev ļoti pateicīgs," Jānis teica.
"Varbūt tomēr pastāsti man, kas te īsti notika!" Uno mudināja, un Jānis ļāva atklātai sarunai atvieglot savu sirdi.
"Tavs izvēlētais ceļš ir pareizs," spoks mierināja Jāni. "Kļūsti stiprs! Tik stiprs, ka pats esi pārliecināts par saviem spēkiem, tad arī citi to sajutīs un tevi neaiztiks. Un audzē labestību! Esi tik labs, silts un mīļš kā saule."
Spalgs zvans pārtrauca viņu sarunu, un jau nākamajā mirklī čalojošu bērnu bars piepildīja garderobju telpu. Dvīņi izbrīnījās, pamanot Jāni sēžam uz palodzes.
"Tu vēl arvien esi te?"
"Jā!" Jānis teica.
