"Kāpēc?" brīnījās Roberts, bet tikmēr jezga un drūzmēšanās bija sākusies pie viņu klases garderobes durvīm. Jurģis ar Kristeru un Matīsu bija ieslēgušies un neparko nebija pierunājami durvis atvērt. Viņi teica, ka neslēgs tās vaļā, kamēr Jānis sēdēs uz palodzes. Viņi to redzot pa atslēgas caurumu. Lai Jānis tūliņ pat ejot prom, tikai tad viņi atvēršot durvis. Vēl viņi runāja kaut ko par buršanos un citām dīvainām lietām. Drīz vien jau skolotāja klaudzināja pie garderobes durvīm, mudinot zēnus nākt laukā un solot, ka Jānis tiem pāri nedarīs. Lēnām vērās garderobes durvis, un tajās parādījās trīs izbiedētas sejas.
"Viņš ar kaut kādiem dīvainiem, mistiskiem karatē paņēmieniem mūs piekāva un beigās vēl sasēja!" puikas sūdzējās, ar pirkstiem rādot uz Janci. Pārējie klasesbiedri neticīgi saskatījās un sačukstējās. Tas bija kaut kas nedzirdēts! Jancis piekāvis trīs klases stiprākos zēnus! Ja viņi pārbijušos puikas neredzētu paši savām acīm, nemūžam neticētu. Dīvainā ziņa zibens ātrumā izplatījās pa visu skolu. Saradās arvien vairāk skolēnu, un katrs mēģināja iespraukties jau tā pārpildītajā garderobes telpā. Visi gribēja redzēt Jāni, kurš ir ticis galā ar trim lielākajiem skolas kaušļiem.
Lai darītu jezgai galu, skolotāja lika kautiņā iesaistītajiem doties uz direktores kabinetu. Viņa pati gāja pa priekšu, un gājienu noslēdza dvīņi, kuri bija nolēmuši savu draugu nepamest nelaimē. Kaut gan nē, pareizi būtu teikt, ka gājienu noslēdza Uno, kurš neredzams slīdēja aiz ļaužu pulciņa un vēl pēc mirkļa ērti iekārtojās uz skolas direktores rakstāmgalda. Direktore bargi staigāja četrus soļus uz priekšu un četrus atpakaļ mazajā laukumiņā starp rakstāmgaldu un skapi. Noklausījusies cietušo bērnu stāstu un laizdama gar ausīm dīvainās piezīmes par to, ka Jānis ir izmantojis kāda mistiska spēka palīdzību un darījis brīnumainas lietas, kuras neviens normāls cilvēks izdarīt nevar, direktore vērsās pie Jāņa:
"Es būšu spiesta ziņot tavam trenerim. Tā kā mums te nepietiktu ar šiem trijiem! Vēl viens kauslis parādījies skolā! Es būšu spiesta to izstāstīt arī taviem vecākiem un vecmāmiņai. Viņai tas būs briesmīgs kauns," direktore rāja savas priekšgājējas mazdēlu. Bet Jānis bija tīri priecīgs par to, ka ir bez vainas vainots. Skaļi gan viņš neko neteica un stāvēja ar nodurtu galvu, kā pienākas cilvēkam, kuru bar. Pabeigusi savu audzinošo monologu, direktore jutās apmierināta pati ar sevi un ar Jāņa vainīgo sejas izteiksmi.
"Labi, tagad varat iet," viņa visžēlīgi atlaida skolniekus.
Pārbiedētie klasesbiedri nozuda neticamā ātrumā, bet Jānis pie dvīņiem iznāca nokaunējies, taču apmierināts. Vienīgās raizes viņam darīja direktores lēmums par notikušo ziņot trenerim. Viņš savās bēdās dalījās ar dvīņiem.
"Direktore ziņos manam trenerim, ka es kaujoties esmu izmantojis karatē paņēmienus un esmu piekāvis trīs zēnus uzreiz!" Jānis žēlojās dvīņiem. "Viņš mani izslēgs no karatē skolas!"
'Tu nebēdājies," teica Roberts, "tavs treneris nemūžam tam nespēs noticēt."
"Es arī tam nespēju noticēt. Stāsti, kas te īstenībā notika!" pieprasīja Izabella.
"Jūs nu gan esat augstās domās par savu draugu!" teica Uno, sākdams rēgoties draugiem acu augstumā.
"Uno!" iesaucās Izabella. "Tā jau es domāju, ka jābūt kādam reālākam izskaidrojumam."
Draugi pieprasīja, lai Jānis un Uno izstāsta visu līdz vismazākajiem sīkumiem. Uno ar Janci bija priecīgi stāstītāji.
"Tas ir super! Žēl, ka es tur nebiju klat," sūkstījās Roberts.
"Es ceru, ka neviens neticēs, kad kaušļi citiem stāstīs par tavām pārdabiskajām spējām," domīgi novilka Izabella. "Labāk, lai visi domā, ka tie tiešām bija kādi īpaši karatē paņēmieni."
"Ak, vai nav vienalga, ko viņi tagad domā!" teica Roberts. "Galvenais, ka tagad tu esi varonis. Mūsu skolas supermens!"
Jānis laimīgi smaidīja un atgādināja draugiem, ka, ja viņi grib šovakar nokļūt Mežvidos, tad ir jāpasteidzas, jo tā var nokavēt arī pēdējo autobusu.
Dzīve liktos aizraujoša un skaista, ja nebūtu augšstāva drūmo istabu, kurās mita dvīņu vecvecāki un papucis ar mammuci. Nekas neliecināja, ka viņu stāvoklis uzlabotos.
"Dzīve ir šausmīga," katru rītu, atverot acis, izrunāja papucis. Māmiņa apraudājās gan par to, ka jāceļas no gultas, gan par to, ka nevar piecelties.
"Vairāk vai mazāk, no tā, ka viņus žēlosim, labāk nekļūs!" tante Kristiānā norāja Izabellu, kurai arī sāka trīcēt lūpa, redzot māmiņu raudam.
"Jūsu pienākums būs izvest viņus pastaigā un palasīt priekšā grāmatu. Par pārējo parūpēsies pulksteņvīri."
