Tā bija pareizā izvēle. Ik pa brīdim Jānim nācās atzīt, ka smalkā dāmiņa, kura viņam pirmajā mirkli šķita kā gaisā parauta, tīri labi tiek ar visu galā un haosā, kuru ap sevi ik mirkli rada, spēj nodrošināt zināmu kārtību. Tā arī šoreiz bija pilnīgi skaidrs, ka nevienam no viņiem četriem neizdotos pierunāt vecākus pamest gultas, bet pulksteņvīri bija pārāk lieli un stipri, un pat papucis, nerunājot nemaz par vecmāmuļu un māmiņu, nespēja tiem pretoties.
"Gultas nav domātas, lai tajās pa dienu vāļātos!" nodudināja Sešinieks, un visiem nācās viņam paklausīt, jo pulksteņvīrs nereaģēja uz izteikumiem: "es nezinu, kā to dara", "kāpt no gultas ārā nav nekāda prieka" vai vēl labāk "es nekad to neesmu darījusi", "tas nav nekam noderīgs", "es nemaz negribu būt priecīgs". Katram vājiniekam tika piekomandēts kāds no pulksten vīriem, un, tā kā tante Kristiānā uzskatīja, ka jebkura darbība būs labāka par nekā nedarīšanu, viņa lika visiem četriem kustēties un darboties. Netika uzklausīti nekādi vaidi un žēlabas. Māmiņa gan gaudās, ka tante Kristiānā esot nežēlīga.
"Es tev nekad neesmu patikusi!" viņa vaidēja.
"Kā tad tā?" brīnījās Kristiānā.
"Ja es tev patiktu, tu mani tā nemocītu un neļautu kaut kādam muskuļu kalnam mani komandēt."
"Mīļā māsa Liliana, ja tu kaut nedaudz papūlētos, tad pati gūtu prieku un iepriecinātu savus bērnus!"
Bērnu pieminēšana atkal noveda māmiņu līdz asarām.
"Esmu nekam nederīga māte, ļoti slikts cilvēks!"
"Tas, ka esi tik nomākta, nepadara tevi par sliktu māti! Babe teica, ka visas šīs dīvainības pazudīs kā nebijušas, kad Tumšā enerģija tiks padzīta no Zemzemes. Tāpēc tev vajadzētu nevis raudāt, bet ar visu savu gribasspēku mēģināt to atvairīt un palīdzēt mums! Tu redzi, mēs darām, ko varam, lai neļautu jums iegrimt galīgā bezcerībā un no skumjām nomirt."
Nāves pieminēšana atkal lika plūst asarām.
"Vai tu tiešām nevari nerunāt par nāvi viņu klātbūtnē?" Izabella uzbrēca tantei.
"Tu zini, vairāk vai mazāk, es vienmēr runāju to, ko domāju. Un es domāju, ka patiesība vēl nevienu nav nogalinājusi!"
"Tu to patiesību mierīgi varēji paturēt pie sevis." Izabella glaudīja māmiņai vaigus. "Viss būs labi, māmulīt, viss būs labi!"
"Nu jau gan pietiks!"
Tante Kristiānā lika vājiniekiem celties un doties garā pastaigā pa mežu pulksteņviru stingrā uzraudzībā. Kad dīvainais uzkumpušo augumiņu gājiens nozuda pavadītāju acīm, Izabella sāka aizdomīgi šņaukāties.
"Nekāda pinkšķēšana!" noskaldīja tante Kristiānā. "Citādi es vēl nodomāšu, ka tā liga ir lipīga, un tad gan pēc piecām minūtēm te ne manas smakas nebūs. Tici man," viņa atmaidzināja balsi, "ar raudāšanu tu te neko nepalīdzēsi. Ja jau uz situāciju ir grūti noraudzīties…
ja jau ta visus nomāc…" nepabeigusi teikumu, tante Kristiānā aizgāja.
"Tad mums tā jāatrisina pašiem," Izabella pabeidza tantes teikumu.
"Mums pašiem ir jātiek galā ar Tumšo enerģiju," papildināja Roberts.
"Jā, es domāju tas ir tieši tas, ko gribēja teikt tante Kristiānā," piekrita Jānis.
Vēlāk, kad draugiem vaicāja, kuram no viņiem ir ienākusi prātā šitā trakā ideja, viņi godīgi bija atbildējuši, ka visiem trīs un reizē. Tante Kristiānā, šūpodamās Mežvidu virtuves šūpuļkrēslā, bija piebildusi, ka, ja viņa būtu zinājusi, nekad neko tādu nebūtu atļāvusi.
Vakarā Izabella ieradās zēnu guļamistabā ar priekšlikumu: "Man ir apnicis gaidīt, kamēr Viedie Zemzemē sāks rīkoties! Mēs paši mēģināsim tikt galā ar Tumšo enerģiju!" Neviens no zēniem neiebilda un nemēģināja teikt — tu ko?! Ja to nevar pat Zemzemes Viedie, diez vai tas izdosies mums.
"Galu galā, tie ir mūsu vecāki, un tāpēc mums tas ir jādara!" sevi drošināja Roberts.
"Varbūt tas notika tieši ar jūsu vecākiem tāpēc, ka pazuda gredzens?" skumji novilka Jancis.
"Nu, lūk, tieši tāpēc mums vajag vēl vairāk saņemties un darīt."
"Kas tev ir padomā?" Roberts jautāja māsai.
"Babes istaba ir pilna ar grāmatām, tās ir tieši tādas pašas kā Zemzemē, kur visi meklē atbildes uz jautājumiem. Arī mēs tās varam atrast. Īstenībā es jau esmu paskatījusies un šādas tādas burvestības piemeklējusi."
Izabella visu jau bija izplānojusi un vilka ārā savas piezīmes.
"Ja jau tās ir sēnes, tad es te sameklēju veselu nodaļu, kā atbrīvot dārzu no dažādiem micēlijiem, sēnēm un sēnītēm, izmantojot burvestības."
"Ak, Izabella," viņu pārtrauca brālis, "neskaties tik primitīvi!
Sēnes, pūpēži, ir ārējais apvalks. Galvenais jau ir tā enerģija, kas nāk no viņiem, kas nogalina vai padara gandrīz beigtu jebkuru, kurš to ieelpo."
"Labi, tad es aizskriešu paskatīties!" Izabella jau nozuda durvīs.
Jānis paskatījās uz Robertu. "Tu domā, viņa atradīs ko noderīgu?"
"Zināt nevar, bet, ja Izabella ir kaut ko ieņēmusi galvā, tad apturēt viņu ir neiespējami."
Pēc mirkļa Izabella bija atpakaļ ar biezu sējumu.
"Lūk! "Mājas attīrīšana no negatīvās enerģijas". Māja vai pasaule, tas varētu būt viens un tas pats. Tā, sāksim lasīt — vārdi, amuleti, šķīdumi, vīraki, īpašās sastāvdaļas…"
Ieinteresēti abi zēni pieliecās tuvāk grāmatai.
