"Jā, varbūt te kaut kas varētu sanākt. Drošības labad gatavosim maisījumu gan dārza attīrīšanai no sēnēm, gan negatīvās enerģijas aizvadīšanai."
"Laba doma, tas varētu izdoties!"
Iegrimuši plānošanā, viņi satrūkās no izsauciena.
"Ko jūs tur sačukstaties?" Tante Kristiānā bija pielavījusies klusi un nemanāmi. "Oho! Ko tad jūs te darāt? Grāmata izskatās pazīstama! Man liekas, ka to esat paņēmuši no Babes istabas! Nu, stāstiet, stāstiet, kas jums padomā?"
Draugi klusēja, tad Izabella sāka izmeloties, ka Babe likusi iemācīties aizsardzības vārdojumus. Tante Kristiānā uzmeta lūpu.
"Ja negribat, nestāstiet! Tā, vairāk vai mazāk, nav mana darīšana!" Viņa apcirtās uz papēža un gāja prom.
"Nu, lūdzu, nedusmojies!" Bet bija jau par vēlu, durvis aizcirtās.
"Tā, tagad viņa apvainojās. Tā tikai mums trūka! Mājā, kur jau tā ir tik daudz drūmu un nomāktu cilvēku! Vēl tante Kristiānā. Vajadzētu viņai kaut kā pielabināties!"
"Varbūt tev ir kaut kas salds?" Roberts cerīgi lūkojās uz Izabellu.
"Ne-e!" viņa purināja galvu. "Vairs nekā nav! Varbūt kāds no pulksteņvīriem var viņai kaut ko izcept? Kas viņai vislabāk garšo?"
"Ar to tu tantei nepielabināsies. Protams, viņa ēdīs smalkmaizītes gardu muti, bet mīlīgāka nepaliks. Tu taču viņu pazīsti!"
"Nu jā… klausieties, kā būtu, ja mēs viņai piedāvātu iestāties Rozā kvarca brālībā? Tad Kristiānā beigtu dusmoties, un mēs varētu viņai visu izstāstīt!" ierosināja Izabella.
"Lieliski!" Roberts bija gatavs uz visu, lai tikai mājās valdītu miers un tante Kristiānā smalkiem solīšiem tipinātu augšā lejā pa kāpnēm.
Kad bērni kautrīgi ieslīdēja tantes tornīša istabā, viņi to atrada sabozušos sēžam krēslā. Ieraudzījusi bērnus, viņa strauji pagrieza galvu pret sienu, un tagad uz viņiem raudzījās sataukojušos matu mudžeklis.
"Tante!" iesaucās Roberts.
"Neko vairāk jūs neesat pelnījuši. Labāka tante jums nepienākas! Tikai tāda, ar šādiem plušķainiem matiem."
"Piedod mums, lūdzu! Tu mūs pārsteidzi nesagatavotus. Īstenībā mēs tev gribējām kaut ko atklāt. Kaut ko piedāvāt."
Pinku galva nekustējās.
"Mēs gribam tev piedāvāt iestāties Rozā kvarca brālībā!"
"Kur?" Galva pagriezās, un uz viņiem nu raudzījās divas dzirkstošas acis. Roberts gari un plaši sāka viņai stāstīt par ordeni, bet viņa jau piekrita. Viņa gribot tajā iestāties un tūlīt pat.
Viņi uzrīkoja svinīgu ceremoniju, kuras laikā tantei Kristianai uzkāra kaklā rozā kvarcu. Tagad viņa bija pilntiesīga ordeņa bruņiniece. Aiz priekiem visi apskāvās, un mājās bija miers. Bērni izstāstīja viņai savu nodomu un tajā pašā mirklī to arī nožēloja. Tāpat arī to, ka bija tik pārsteidzīgi piedāvājuši tantei pievienoties ordenim. Tante Kristiānā sāka izrīkot, kā viss būs un notiks. Viņa uzņēmās pilnu vadību un vienpersoniski nolēma, ka visam jānotiek pēc viņas prāta. Tad tante saprata, ka viņas frizūra ir pilnīgi neatbilstoša šābrīža tēlam. Kristiānā piegāja pie spoguļa un frizūru steidzīgi nomainīja. Parādījās platīnblonds, moderns griezums, ausīs karājās milzīgi auskari. Aplūkojot sevi spogulī, Kristianai ienāca prātā ģeniāla doma.
"Negatīvo enerģiju mēs varam sagūstīt ar spoguļu palīdzību! Iedomājieties, mēs varētu šo strāvojumu ieslēgt starp spoguļiem. Tas atstarotu pats sevi, un pats no sava ļaunuma aizietu bojā. Nu, kā jums tas patīk?"
"Ideja ir laba, bet kur mēs dabūsim tik lielus spoguļus un kā mēs tos nogādāsim Zemzemē? Padomā pati!"
"Nu, ja jums nepatīk…"
"Nē, nē, mums patīk," Roberts steidza atspēkot māsas teikto. "Tikai kārtīgi viss ir jāapdomā."
"Jā, arī man šķiet, ka ideja ir laba un tev ir vērts to apdomāt." Tante piekārtoja frizūru.
"Varbūt mums var palīdzēt tavi brašie pulksteņvīri!" Izabella ieminējās.
"Noteikti nē, man pašai viņi ļoti labi noder. Ar viņiem es neriskēšu," atcirta tante Kristiānā. "Ja tev nepatīk mana ideja par spoguļiem, tad tu vari pati domāt. Es jūtu, ka, vairāk vai mazāk, pār mani nāk iedvesma." Viņa bīdīja bērnus laukā pa durvīm, tajā pašā mirklī iegūdama rudos matus. Pirms izgājuši laukā, bērni jau sajuta krāsu smaržu. Acīmredzot gleznošanas mūza bija ieradusies.
"Tu zini, viņa ir jauka, bet reizēm ari absolūti neciešama. Gan jau tiksim galā paši. Tā būs pat labāk, jo viņa visur jaucas, pārāk sarežģījot vienkāršo, bet būtiskās lietas ignorējot."
"Es tomēr domāju, ka ir jāvāra kāda dzira un pēc tam tā jāapvārdo," Izabella palika pie sava. Viņa aicināja draugus sev līdzi izvēlēties burvestības no maģijas grāmatām, bet Robertam patika tantes doma par spoguļiem.
"Tu zini, tajā viņas idejā kaut kas ir. Ja mums tiešām izdotos to realizēt…"
"Labi, tad jūs ar Jāni domājiet par spoguļiem, bet es domāšu par burvju dziru!"
Tā kā zēniem nebija skaidrs, kur varētu dabūt tik lielus spoguļus, lai sagūstītu Tumšo enerģiju, pēc mirkļa abi zēni ieslīdēja Izabellas istabā un vēroja, kā viņa vēl un vēl cilā grāmatas. Varēja tikai apbrīnot viņas pacietību. Parasti tik impulsīvā meitene pacietīgi šķirstīja lapas, meklējot labāko variantu.
"Tu zini, man reizēm šķiet, ka es neesmu nemaz tik gudra." Izabella ļāva smagajam sējumam noslīdēt uz ceļiem.
