Rozā kvarca brālība полностью

"Tu ko?! Tu esi neciešami gudra!" brālis centās māsu uzmundrināt.

"Tu zini, šī ir tā reize, kad es labprāt pajautātu padomu Rasai."

"To tu saki tikai tāpēc, ka viņas nav te klāt. Ja Rasa būtu mājās, tu noteikti gribētu visu izlemt pati. Vienkārši iedomājies, ka Rasa ir te­pat augšā, savā istabā, un tu uzreiz atradīsi atbildi."

"Jā, es vienmēr visu izlēmu pati, es nekad negribēju, ka viņa man palīdz, bet šodien gribu!" Izabellai acīs sariesās asaras. "Es gribu, lai Rasa ir mājās! Es gribu, lai viņa man pasaka, kas ir jādara. Viņa pat varētu uz mani dusmoties!"

"Es arī pēc viņas ilgojos," teica Roberts. "Vakaros uzlieku roku uz rozā kvarca un domāju par viņu. Un tu zini, es jūtu, ari viņa domā par mums. Un es jutu, ka ar viņu viss ir kārtībā! Tā stāsta mans rozā kvarcs."

"Es gribu, lai viņa ir mājās un uzmundrina mani!" Izabella gaudās.

'Toreiz, kad Rasa meklēja Tumšo enerģiju, viņa uzmundrināja sevi, sakot: "Rasa, tu vari, Rasa, tev izdosies!". Pamēģini! Varbūt ari tev izdo­sies!" iedrošināja Jānis.

Saule ik dienas kāpās nedaudz augstāk. Šodien tā bija īpaši spoža un šķita nolēmusi izkausēt sniegu. Visu uzreiz, vienā rāvienā, tamdēļ sil­dīja un spīdēja, cik vien spēja. Gaismas pārpludinātajās istabās valdīja omulība, un tieši šo tik brīnumjauko dienu Izabella atkal veltīja bur­vju dziras gatavošanai. Viņa šķirstīja grāmatas, pierakstīja noderīgo, rindoja burciņas, pārcilāja un kārtoja kastes, izvēlēdamās augus un tinktūras. Ar katru mirkli viņa kļuva arvien pārliecinātāka par sevi un to, ko darīja. Saule caur logu patīkami glāstīja pieri un sildīja vai­gus, plecus. Tā apspīdēja baltās papīra lapas, un draiski saules zaķīši lēkāja stikla pudelēs, kolbās un mēģenēs. Mirkli paturējusi rokās savu rozā kvarcu, Izabella paņēma pipeti un bija gatava sākt mikstūras brūvēšanu. Tajā pašā brīdī viņa sajuta nepatīkamu aukstumu mugurā un izbrīnījusies atskatījās. Neviena nebija. Dīvainie drebuļi parādījās no jauna, un Izabella pastiepa roku pēc jakas, bet dīvainās sajūtas ne­kur nepagaisa. Pēc mirkļa, kad viņa atkal noliecās pār darbu, meitenei šķita, ka kaut kas vēss sēž uz pleca un glaužas gar vaigu. Nelabu aizdomu pārņemta, viņa pameta iesākto un izskrēja no istabas.

"Manā istabā ir spoks!" viņa paziņoja Robertam un Jānim, atrau­dama tos no spēles.

"Ā, Uno! Kur viņš ir?" priecājās Roberts. "Varbūt varēsim sada­līties pa pāriem un uzspēlēt…"

Izabella neļāva viņam turpināt.

"Tas nav Uno!"

"Kas tad?"

"Es nezinu! Kaut kas, kas grib nolūrēt, kā es gatavoju burvju dziru."

"Tu par to esi pārliecināta? Varbūt tev tikai rādās. Tu esi pārāk iespringusi, un tev visur rādās kāds ienaidnieks. Tu viņu redzēji?"

"Nē, bet sajutu."

Izabella sāka aprakstīt savas sajūtas. Jānis viņai noticēja un atcerējās, ka Uno tieši tā bija pie viņa ieradies.

"Izabella, bet varbūt tas tiešām ir Uno?" viņš izteica savus ap­svērumus.

"Nē, es esmu pārliecināta, ka tas ir kāds cits. Nāciet paši un pa­skatieties!"

"Kā mēs varam paskatīties, ja tu saki, ka viņš nav redzams?!" Jānis protestēja, jo viņam vēl arvien nepatika tikšanās ar rēgiem.

"Bet sajust taču jūs viņu varēsiet!" Izabella mēģināja draugus pār­liecināt.

"Es neko negribu sajust!" Jānis tiepās.

Varbūt varēsim, varbūt ne, Roberts pie sevis prātoja. "Bet es zinu, kurš noteikti varēs!" viņš izsaucās un aiztraucās uz lejasstāvu, kur vies­istabā saulītē zvilnēja abi Mežvidu kaķi. Paķēris vienu vienā padusē, otru otrā, viņš nesās atpakaļ uz Izabellas istabu. Draugi sekoja.

Pirmo Roberts uz grīdas nolaida Muri. Tas žēli ieņaudējās, saboza kuplo kažoku vēl stāvāk gaisā un kā bulta pazuda atvērtajās durvīs. Jānim bija aizdomas, ka reakcija bija tieši tāda, kādu Roberts gaidījis, bet tas jau lika uz grīdas Lāsi. Kaķe iepleta savas apaļās acis vēl apa­ļākas un ar mežonīgu lēcienu metās skapja durvīs. Vienreiz. Otrreiz. Gluži kā negudra kaķene lēca vēl un vēl.

"Njā, Izabella, tev ir taisnība," drūmi novilka Roberts. "Rēgs!"

"Ko mēs tagad darīsim?" vaicāja Izabella, un to pašu gribēja jau­tāt arī Jānis.

"Lamatas!" iesaucās Roberts un atkal metās prom, kamēr kaķene turpināja cīnities ar kaut ko bērniem neredzamu. Izskatījās, ka kaut kas bija pacēlies augšā pie griestiem, lai izbēgtu no asajiem nagiem. Lāse sēdēja, stingi blenzdama vienā punktā un nikni purinādama asti. Viņa bija nolēmusi neredzamo ienaidnieku neizlaist no sava redzes­loka. Par laimi, Roberts jau atgriezās ar ērmotu, kantainu kastīti, kurai sānos bija izgriezti apaļi caurumi un vidū iekārts spogulītis. Sarkanā diegā viņš to iesēja pie lustras. Iekustināja un gaidīja.

"Kas tas ir?" Jānis čukstus jautāja Izabellai.

"Lamatas rēgiem."

Jānis ieinteresēti aplūkoja veidojumu. Līdz šim viņš bija dzirdējis par slazdiem dzīvniekiem un aplūkojis peļu lamatiņas, bet slazdu spokam viņš redzēja pirmo reizi. Lāse strauji palēcās, tēmējot tieši uz Roberta piekārtajām lamatiņām, un nu arī bērni ieraudzīja, ka lamatiņās ir notvēries mazs spociņš.