Kaut kas starp izbīli un izbrīnu skanēja Roberta saucienā, kad viņš aicināja māsu istabā. Izabella nostājās uz sliekšņa.
"Tas nevar būt!" pārlaimīgi smaidīdama, meitene izdvesa.
"Kā, nevar būt?!" brīnījās tante Kristiānā. "Vairāk vai mazāk, tāpēc jau tu taisīji to dziru!"
"Jā, bet man likās…"
"Skatieties uz tēti!" māsu pārtrauca Roberts.
Papucis modās kā no dziļa miega. "Kāda šodien diena?" viņš jautāja. Uzzinājis, sāka norūpējies šķirstīt savu piezimju grāmatiņu. Pa šo laiku atžirgusi bija ari māmiņa. Viņas pirmā vēlēšanās bija nomazgāties un pārģērbties. Visgrūtāk atgūties bija vecmāmuļai, bet drīz ari viņa ar adīkli klēpī sēdēja pie kamīna un kaut ko klusi dungoja savā nodabā.
Izabella šodien staigāja lepna. Deguns gaisā, smaids sejā. Roberts ar Jāni viņu mudināja gatavot nākošo burvju mikstūras porciju un doties uz Zemzemi aplaistīt ļaunās sēnes. Pēc visa redzētā viņi bija gatavi gājēji.
"Tagad ne!" Izabella atgaiņājās. "Ļaujiet man tagad pabūt ar māmiņu!" Viņa ierāpās mammai klēpī, pieglauzdama vaigu.
"Mana lielā meita!" Mamma smaidīja un glaudīja meitas matus.
"Meitenes nav nekādas karotājas!" Roberts purpināja. 'Tagad, kad ir jāiet un jāpabeidz iesāktā kauja, viņa sēž mammai klēpī!"
"Ai, cik jauka dieniņa!" Izabella čaloja.
Ziemā dienas ir īsas, un saule drīz taisījās uz rietu. Jo saules stari kļuva īsāki un blāvāki, jo apātiskāki atkal kļuva vecāki. Likās, saule norietēdama aiznes sev līdzi arī Izabellas burvju dziras varu.
"Izabella, tava brūvējuma iedarbība beidzas!" drūmi teica Roberts, vērodams vecākus. Viņu sejās atgriezās jau ierastā trulā izteiksme. Acis apdzisa, lūpu kaktiņi nošļuka, un pleci saguma. Izabella juta, viņa tūliņ apraudāsies. To tik ne! Tad jau labāk ņemt un triekt pret sienu vēl vienu stikla trauku.
"Tante Kristiānā!" Izabella ar pavadoņiem vēra tornīša durvis.
"Vai no laimes esat galīgi apstulbuši un aizmirsuši, ka ienākot ir jāpieklauvē?" tante Kristiānā strupi sagaidīja atnācējus. Kā nu ne, viņai visapkārt mētājās pusaprakstītas un saņurcītas papīra lapas. Kristiānu bija piemeklējušas radošas mokas. "Nevaru pabeigt savu labāko romānu!" viņa sūdzējās. "Vairāk vai mazāk, lai radītu, māksliniekam ir vajadzīgas ciešanas un pārdzīvojumi, bet šitik jaukās dienās…"
Tikai tagad tante Kristiānā pamanīja bērnu drūmās sejas.
"Kas nu atkal?"
Galvu nokāruši, skopos vārdos viņi atstāstīja notikušo.
"Tante Kristiānā, dari kaut ko!" Izabella lūdzās. "Es zinu, tu vari, tu esi tik, tik…"
"Jā, es esmu," tante Kristiānā pārtrauca māsasmeitu, "un šo to es varu."
Bērni gaidoši lūkojās Kristiānā.
"Bet ne visu, visu neprasiet! Ar Tumšo enerģiju es necīnīšos! Bet vecākiem es palīdzēšu, paļaujieties uz mani! Būs labi!"
Izlauzās tris atvieglojuma pilnas nopūtas. Tante Kristiānā tikmēr piecēlās, piegāja pie sava naktsgaldiņa, paņēma nagu vīlīti. Jānis aiz brīnumiem noelsās vien, kad tante Kristiānā ar to sāka vīlēt savu zelta ķēdi, kas viņai bija ap kaklu.
Jānis bija pieradis pie tantes Kristiānās dīvainajām izdarībām, un, ja viņa tagad būtu sākusi burties, viņš nejustos pārsteigts. Bet, sākot vīlēt zelta ķēdi, viņai izdevās apmulsināt gan Janci, gan dvīņus. Arī Roberts ar Izabellu klusējot noraudzījās Kristiānā, šķita, bērni zaudējuši runas spējas. Arī tante darbojās klusējot. Ak, nē, vienu mirkli gan viņa ierunājās, palūdzot Robertam padot bļodiņu. Visparastāko stikla trauku, virs kura arī tad veica savas kaklarotas iznīcināšanas pasākumu. Klusums sāka ieilgt, un pirmā to pārtrauca pati tante Kristiānā, sākot pie sevis dungot:
"Zelta putekļi, puteklīši! Zelta putekļi, puteklīši! Tā, nu būs diezgan!" viņa beidzot teica un pacēla acis, uzlūkodama bērnus. "Nestāviet kā mietu norijuši! Vai gribat, lai es visu izdaru jūsu vietā?"
"Nē, bet…" prātīgi iesāka Roberts
"Tu neatbildeji uz manu jautājumu!"
"Vai tie zelta putekļi tev ir vajadzīgi, lai dziedinātu vecākus?"
"Pavisam veseli viņi kļūs tad, kad Tumšā enerģija atkāpsies, bet mēs izgatavosim līdzekli, kas atvieglos viņu stāvokli." Tante Kristiānā turpināja rosīties. "Nestāviet kā sālsstabi, ņemiet, lūk, tur tās pudelītes un nāciet man talkā!"
"Pastāsti, kā tu domā viņiem palīdzēt!" Raizes Izabellas balsī bija nomainījusi zinātkāre.
"Mēs pagatavosim zāles no tīra zelta. Aurum metallicum, vairāk vai mazāk."
Drīz vien visi taisīja zelta tinktūras atšķaidījumus, uzmanīgi skaitot pilienus un ikreiz pirms jaunas pakāpes kārtīgi sakratot pudelē iepildīto. Tante Kristiānā visu pierakstīja, uzmanīja un saskaitīja.
"Sestā potence, divpadsmitā, trīsdesmitā…"
No sākuma visi bija ķērušies pie darba ar lielu entuziasmu, taču nu jau Roberts izteica visu domas: "Varbūt pietiks?"
"Nē, vairāk vai mazāk, mums vajag dabūt divsimto potenci."
"Tad jau mēs te sēdēsim visu nakti!" Roberts izteica prognozi.
"Pastāsti, kā tu esi nolēmusi vecākiem palīdzēt!" Izabella tincināja Kristiānu.
