"Zelts, ne velti visi to tā iekāro! Cilvēki domā, ka, iegūstot to savā īpašumā, viņi kļūst laimīgi, un zināmā mērā viņiem ir taisnība. Taču laimīgus mūs dara ne jau tas zelts, ko esam sakrājuši savos pieliekamajos kambaros, skapjos, lādēs, bet gan tas zelts, kas plūst mūsu asinīs."
"Kur?" visi trīs bērni reizē iesaucās. Tante Kristiānā satrūkās, un pāris piles nokrita uz galda.
"Beidziet mani mulsināt ar saviem izsaucieniem! Jūs tā kā domājat, ka es jums meloju? Es jums stāstu tīru patiesību! Šis līdzeklis, ko mēs gatavojam no tīra zelta, spēj dziedināt ļaudis no depresijas."
"Nu labi, par to līdzekli es vēl ticu, bet par tām asinīm jau nu gan tu samuldējies!" Roberts smīkņāja.
"Vairāk vai mazāk, tā ir tava izvēle, ticēt man vai ne. Taču, es palieku pie sava, cilvēki, kuros ir vairāk zelta, ir dzīvespriecīgāki, darbīgāki un spēcīgāki."
"Ko darīt, ja liekas, ka ir zelta trūkums?" Jānis painteresējās.
"Cilvēkiem vienmēr liekas, ka zelta ir par maz," smējās Roberts, "tu neesi nekāds izņēmums!"
"Kas jādara, lai vairotu zelta enerģiju?" pārprasīja tante Kristiānā. "Prātīgi dara tie vecāki, kuri izvēlas bērnam vārdu ar zelta enerģijas vibrācijām. Ar burtiem, kuri nes zelta krāsas vibrāciju."
"Kaut kā vienkāršāk nevar?" Jānis noskurinājās.
"Var! Uzliec zelta rotas vai pasēdi saulītē. Ari tā tevi darīs laimīgu."
"Vai tad saule un zelts ir viens un tas pats?" brīnījās Izabella.
"Jā, zeltam un saulei ir līdzīgas enerģijas. Vai tad jūs Babes grāmatās, kur savākta gudrība no visas pasaules, neesat par to lasījuši?! Paklausieties:
Saulīt, mana krusta māte, pār Daugavu roku deva, piebirst man visi pirksti, zeltā grieztu gredzentiņu."
"Es šo tautasdziesmu zinu!" teica Izabella. "Bet man nekad neienāca prātā…" viņa aizdomājās, "neienāca prātā salīdzināt…"
"Vairāk vai mazāk, lasīt ir jāprot. Atcerieties, kas rakstīts Babes darbnīcā — Viss ir viens."
Saule cītīgi sildīja caur logu grīdu dzīvojamajā istabā. Šis siltais laukums kā magnēts pievilka abus kaķus, kuri, ieritinājušies viens otra līkumiņā, laiski zvilnēja un murrāja. Mūris klusāk, Lāse skaļāk. Kaķene tā dziedināja savu, no jumtiem krītot satriekto muguru. Tāpēc viņai arī patika ik pa brīdim pavāļāties pa cieto grīdu, izstaipot mugurkaulu. Pamanījis kaķu laiskās pozas, arī Jānis nolikās garšļaukus uz grīdas tiem līdzās. Kaķi nelikās traucēties, pat acis nepavēra, tik turpināja savu murrāšanas darbu.
"Cik labi saulītē," Jānis nodomāja, "kaut ātrāk pienāktu vasara."
Viņš draudzīgi pakutināja Lāses ķepu spilventiņu. Nekādas reakcijas. Zēns pakutināja vēl. Lāse labpatikā izstaipījās un nolika ķepu uz viņa plaukstas, it kā teikdama: "Atslābsti, nomierinies, cilvēkbērns! Izbaudi dienu, sauli un labu kompāniju! Beidz rosīties." Mūris tik tikko manāmi pavēra acis mazā spraudziņā un uzreiz arī aizvēra, turpinādams murrāt, lai nepārtrūktu miega pavediens. Jānis pielāgojās abiem zvilnētajiem un mēģināja ieņemt tikpat atslābušu pozu. Izstiepa kāju, roku palika zem galvas, ar otru bužināja Mura pūkaino pakakli. Mur, mur, mur!
Bāc! Atsprāga durvis. Kaķi reaģēja zibenīgi, pazuzdami, kur nu kurais, tikai Jānis palika vāļājamies uz grīdas.
"Kas tev lēcies? Vai kas kaiš?" jautāja Izabella, sparīgi ienākdama un nostādamās istabas vidū.
"Nē!" Jānis mulsa, nezinādams, kā lai draudzenei attaisnojas, ka gribēja tikai uz īsu mirkli iedomāties sevi par kaķi. Bet Izabellu maz interesēja dzīvojamajā istabā notiekošais, viņai bija vajadzīgs tikai klausītājs.
"Jāni, tev jānāk man līdzi! Man šķiet, nav lāgā. Redzi, zelta šķīduma pudele tūlīt būs tukša!" Viņa rādīja, trauku turēdama pret gaismu.
"Tik ātri?" Jānis brīnījās.
"Tur jau tā lieta! Tāpēc jau es saku, kaut kas nav lāgā!" Izabella turpināja.
"Ar katru dienu viņiem ir jāpalielina deva."
"Pēc kā tu to spried?" Jānis tincināja.
"Ja es gribu, lai vecāki ir tikpat mundri kā pirmajās dienās pēc zāļu ieņemšanas, tad man deva ir jādivkāršo un jādod vēl papildporcija, lai izdabūtu viņus no gultas. Man šķiet, Tumšās enerģijas ietekme uz viņiem kļūst arvien spēcīgāka," Izabella drūmi paziņoja.
"Vai no Zemzemes nav nekādu ziņu?" Jānis jautāja.
"Ne-e. Nav pilnīgi nekādu. Es arī nevaru atrast nevienu labu burvju recepti." Izabella bija stipri noraizējusies.
"Varbūt, kamēr tās zāles vēl darbojas, var pajautāt padomu vectēvam?" Jānis ierosināja. "Galu galā vētru viņam izdevās apturēt."
"Prātīga doma!" Izabella atplauka. "Iztaujāsim viņu tūliņ pat!"
